Otrdien ar tessera izgājām ielās (spiegi, protams), tā mazliet šķīsti pasēdēt, papļāpāt- uz divām glāzītēm, tā teikt. Bet kas tev deva?! Akal plēstas zeķes, bučošanās ar personālu, mežonīgas dejas un  apbrīnā sēcoši jaunēkļi, trakāsmājas varoņteiksmu apburti. Bat šoreiz daudz interesantāks un pieminēšanas vērtāks škiet mājupceļs. Ap kādiem 3iem sapratu, ka esmu dikti saguruse un vārga un nekāds jaunēkļu uzsaukts šampanietis mani neglābs no acīmredzamas bojāejas, paķēru somu ij citus nopīpētus aksesuārus, pārvilku daudzkārt dedzinātās un plēstās zeķes (plānu par to uzkāršanu uz spoguļa vīriešu atejā gan neizpildīju, a žaļ), jo galu galā 3os naktī ielas pilnas ar godīgiem pilsoņiem, kas noteikti pārmetoši skatīsies uz manām saplosītajām zeķēm, porfelīšus glāstīdami un acenes spodrinādami. Tā es visu savu bjustu uz priekšu izvirzīdama lepnā, mazliet grīļīgā, bet apņēmīgā gaitā devos  tramvaja pieturas virzienā. Nonākuse tur, atspiedos, tā teikt, pret stabu, aizpīpēju salauztu cigareti, sak, šananana, tramvaj-kalpotāj, aizved mani uz laimīgo zemi! Aiz muguras atskan ieklepošanās un  kāds sirms kungs, paceldams platmali saka:" Labvakar, madam, no kurienes tad jūs?", es atbildu :"Tā un šitā. Šai drūmā dzertuvē, kur valda asas smakas... No kroga es!", pārējā dialoga daļa ir laikam maznozīmīga un zuduse tumsā, bet atminos, ka dikti galants kungs bija, seksu nepiedāvāja un šķiroties novēlēja veiksmi. Bet tad, šajā apburtajā pieturvietā, parādījās pavisam kolorīts tēls, proti, kundze samta beretē tērpta, kas koķeti aizslēpusēs aiz reklāmas staba miedza ar aci,  aicinoši māja ar roku un teica:"Ei, meitene, panāc ka šurpu!" uz ko es atbildēju paklausīgi panākot. No somas tiek izvilkta litrīga šnaba pudele un plašu žestu ievicināta manā virzienā uz ko es atbildu: "Kojūs, kojūs esmu vāja un tādu tīrā iedzert nevaru!" uz ko viņa atbild, pirkstu kosmosā izstiepuse:"A man ir mandarīns!". Vot pamēģiniet Jūs atspēkot šādu argumentu! Nuja, es jau ar nevarēju! Un tas dikti nāca par labu tam alam un šampim, kas jau bija manī. Bet neko, izrādījās, ka gaidam vienu un to pašu tramvaju. Tā nu braucām lustīgi, ķiķinādamas, pusceļā kundze atcerējās, ka viņai somā atrodas maisiņš ar marinētiem gurķiem, kas kombinācijā ar litrīgo pudeli tika piedāvāts arī tramvaja vadītājam. Bet viš bij šķīsts un atturīgs. Nuja, tad pienāca mūsu pietura, uz atvadām apkampāmies un sarunājām, ka vasarā noteikti iesim uz Āgenskalna tirgu pēc ķiršiem un aizstreipuļojām katra savā virzienā.
Tā viss notika.