Fjokla ([info]fjokla) rakstīja,
@ 2018-02-13 12:51:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
"Tā nu ir. Drīz vajadzēs atstāt krastu, kur tik ilgi jau guļu, klausīdamies jūrā. Šovakar Bigsarā būs mazliet miglains, būs vēss, un es nekad neesmu iemācījies iekurt uguni un pats sevi sasildīt. Es mēģināšu vēl kādu brīdi dzīvot, klausīties, jo man visu laiku šķiet, ka tūlīt tūlīt sapratīšu, ko okeāns man saka. Es aizveru acis, es smaidu un klausos... Tāda ziņkāre manī vēl palikusi. Jo tukšāks ir krasts, jo vairāk dzīvu būtņu es tur sajūtu. Roņi apklusuši uz klintīm, un es palieku, acis aizvēris un smaidīdams, un es iedomājos, ka viens no viņiem klusiņām pienāks man klāt un es piepeši sajutīšu pie sava vaiga vai pleca iedobumā laipnu purnu... Es esmu dzīvojis." R.Garī


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]heda
2018-02-13 13:30 (saite)
Ai, bet pat Viņš neizturēja...

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]fjokla
2018-02-13 13:39 (saite)
a viņš nevienam neko netika solījis, kādu laiku tikai

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]heda
2018-02-13 14:54 (saite)
viens no visu laiku iedvesmojošākiem puišiem

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]fjokla
2018-02-13 14:57 (saite)
jā, tieši tik sentimentāls brīžam, ka salīp zobi, bet tā - patīkami :)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?