7 lietas
Te man teica, ka jāraksta 7 lietas, un tad nu es beidzot cēla saņēmos un rakstīšu ar! Turklāt nevis kā tikai draugiem ierakstu.

Tātad.

1. Kad man bija kādi 7 vai 8 gadi, es bieži mēdzu iet ciemos pie tēta. Viņš dzīvoja lielā daudzdzīvokļu mājā Pārdaugavā. Pie durvīm bija kods, kas regulāri tika mainīts, tāpēc es nekad to kodu nezināju, un tētis vienmēr kāpa lejā mani laist iekšā. Vienā no šādām apciemojuma reizēm kopā ar mani pie durvīm gaidīja svešs un visnotaļ urlveida onkulis treniņbiksēs (viņš laikam arī nezināja kodu). Laiku kavēdams, onkulis izlēma sakopot visu sevī aizturēto, ēēēē, krēpu (ja tas tā latviski pareizi ir saucams) un sūtīt to no sevis ārā paātrināta spļāviena kustībā. Diemžēl 7 vai 8 gadu vecumā es biju ļoti maziņa augumā un diemžēl urlveida onkulis nebija apveltīts ar izcilu ērgļa redzi un/vai tēmētspēju, tāpēc strauji lidojošā krēpa nosēdās taisni man uz galvas, pašā vidū. Es, saprotams, samulsu. Bet mans tētis, kurš jau bija ticis līdz durvīm un bija šīs nelielās scēnas aculiecinieks, nevis metās teikt kādu biezu vārdu urlveidīgajam onkulim, bet gan samierinoši izberzēja krēpu manos matos. Lai, tā teikt, nerastos neveikla situācija. Lol.

2. Apmēram tajā pašā vecumā (8 vai 9 gados) man bija draudzene, Austra, ar kuru kopā mēs spēlējām dažādas spēles, teiksim, mēs spēlējām vāverēs un taisījām dobumus, kuros tika savilkti (mammai par lielu prieku) dažādi produkti no ledusskapja un tā (krājumi ziemai), kurus mēs pēc tam ēdām. Vienā no šādām reizēm mēs izdomājām spēlēties pieaugušās vāverēs. Pieaugušas vāveres no parastām vāverēm atšķiras ar to, ka pieaugušās saspiež rokas kopā cieši, cieši tā, lai izskatītos, ka ir krūtis. Vēlākā vecumā (kādos gados 12) es svēti ticēju, ka manas krūtis ir tik lielas tāpēc, ka, spēlējoties pieaugušās vāverēs, es esmu pārspiedusi krūšu augšanas pūslīti.

3. Pirmais vārds, ko es pateicu, bija "ola". Man tad bija kādi 8 mēneši. Pie "olas" es nonācu ilgi un dikti pētot mazu, baltu drupačiņu, kas bija nokritusi uz grīdas. Kā vēlāk izrādījās, tā bija olas čaumala. Tāpēc arī tapa mans jaunā detektīva secinājums. Pēc tam es ilgāku laiku neteicu neko - galu galā es biju pierādījusi, ka VARU. Līdz ar to - ko tur daudz runāt. Agrās jaunības nerunību turpmākajā dzīvē esmu kompensējusi ar uzviju.

4. Bērnībā es sabojāju redzi, jo man patika lasīt tumsā, jo tad burti izskatījās zaļi. Cik dumji.

5. Kad tikko biju sākusi skatīties F1 un kļuvusi par to sajūsmināta, es, rūpīgas atlases rezultātā, biju izlēmusi precēt Žaku Vilinēvu. Pavisam nopietni. Es pat biju greizsirdīga uz viņa tā brīža draudzenēm un jutos svēti parliecināta, ka sirds dziļumos viņš zina, ka es esmu viņam Tā Viena.

6. Es nudien ticu visādām tādām lietām, kā mājas rūķiem, spokiem, parastiem rūķiem, kas dara lietas, briesmoņiem zem gultas, eņģeļiem, tam, ka koki naktīs atdzīvojas un biedē cilvēkus, kā arī tam, ka mana Toyota ir zināmā mērā dzīva. Reiņa Mitsu arī ir.

7. Es jau no salīdzinoši maza vecuma daudz, daudz lasu grāmatas. Kad biju maza, man patika ieviest savā dzīvē dažādas grāmatās izlasītas lietas, kas man šķita ļoti filigrānas. Kādu vakaru, beigusi lasīt grāmatu, es izlēmu, ka vienīgais, kas man ir absolūti nepieciešams labākai dusai, ir naktscepure. Diemžēl nekas pienācīgāks man pa rokai nebija, tāpēc es izmantoju to, kas bija, proti, rozā peldcepuri ar maziem peldētājiem. Kad mana mamma no rīta nāca mani modināt, es biju pārkārsusi, uzpampusi un joprojām ar peldcepuri galvā. Mana mamma domāja, ka būs palikuši nelabojami smadzeņu traucējumi, bet es tiku cauri ar ārprātīgi sāpošu galvu un milzīgu miegainumu visu nākamo dienu. Kopš tā laika vairs neesmu vilkusi nakts (peld) cepures.


Tā, lūk.

Es stafeti tālāk nodošu, lūk, kam: Madim, Sergejam, Tomam un Lolitai.

Paldies!