Tik jocīga sajūta redzēt savu dzīvi kastēs. No vienas puses visas mūsu mantas saiet trīs piekabēs, no otras puses to mantu ir tik daudz...
Nevaru saņemties izlidināt to, ko ikdienā nelietoju, jo ja nu tomēr noder...
Dzīvoklis jau praktiski izvākts (mīļotais šovakar pēdējos sīkumus savāc un pabeidz visu mazgāt). Līdz ar to iestājas briesmīga sajūta, ka vairs nav māju (jo vienā mirklī pat apsvēru ideju braukt un atlikušo laiku pavadīt turienes bardakā, nevis rīvēties šeit). Mazliet skumji, jo tā vieta bija kļuvusi sasodīti mīļa, galu galā pirmās mūsu mājas. Un aplis ir noslēdzies - ja ievācoties mazgāju grīdas, kamēr blakus rotaļājas maza Lauma, tad tagad tur dzīvojās maza Astra.