Riebīgā es
Kopš vakardienas dāma, par kuru mēdzu sūdzēties, pie mums vairs nestrādā. Pirmdien viņu brīdināju, ka direktors gatavo rīkojumu, lai viņai piedāvātu citu darbu, vakar viņa paziņoja, ka viņas pienākumos neietilpst jauna darbinieka apmācība, tad nu uzrakstīju direktoram vēl vienu sūdzību, lai viņu pārceļ citā amatā pēc iespējas ātrāk un pusdienaslaikā saņēmām rīkojumu, kur viņai tiek piedāvāts darbs, no kura viņa atteicās, uzrakstīja atlūgumu un šodien vairs neieradās. Mans rūpīgi gatavotais dienesta ziņojums pirms atvaļinājuma esot bērndārznieka līmenī, jo sūdzos par to, ka viņai netīra aparatūra un inventārs. Un ka darbiniekam esot jāstāsta kaut vai desmito reizi, lai viņu apmācītu. Tas, ka viņas vietā veicu aprēķinus, viņai likās pilnīgi normāli, jo mēs taču tā sarunājām... Šodien tad nu vēl dabūju uzklausīt negācijas no kolēģiem, ka man amats sakāpis galvā, ka viss bijis pēkšņi, ka neviens to nav zinājis (it kā man kādam būtu bijis jāsaka par to, ka plānoju viņu atlaist), ka neesot bijusi vajadzība direktoram rakstīt sūdzību, jo tā ir iekšēja lieta, ka savās pēdējās trīs nedēļās gribu visu sagriezt kājām gaisā un vispār gribu atbrīvoties no visiem vecajiem un tādā garā.
Palikušas 17 darbadienas, kuru laikā man vienai meitenei jāiemāca visa hromatogrāfija, jāapmāca sava aizvietotāja un jānobeidz iesāktie darbi. Tik vilinoši skan slimības lapa līdz dekrēta sākumam.