Kopš vakardienas manās mājās iemitinājies orandžs murrātājs. Ārkārtīgi maziņš, bet ar skaļu ņaudēšanu brīdī, kad gribas. Sevišķi brīdī, kad viņš aizmidzis aiznests uz savu vietu, tur pamodies un ņaudēdams steidzas atpakaļ uz mūsu gultu, kur visu nakti tā arī kājgalī guļot pavadīja. Ar ēšanu gan mums tā ir, kā ir, tante, viņus ar cilvēku pārtiku, ne kaķu barību baroja, līdz iedeva gabalu vārītas aknas, ko viņa viņiem devusi. Tad nu viņš arī tikai šo aknu atzīst, vakar pa visu dienu pie manis pāris gabaliņus "uzknābāja" un šodien no rīta, kad sapratu, ka sauso barību neēdīs, bet sajutis aknas smaržu skrien klāt, ņēmu un graudiņus ar to saspaidīju kopā. Tos apēda. Tagad atliek dzeršana, jo, kā liekas, to viņš vēl nav darījis, lai gan centos viņam ierādīt, ka tur tas ir ūdens. Un kastīte arī mūsmājās vēl nav apgūta. Tur viņš gājis uz papīrīša, kas ielikts tukšā plastmasas kastītē, ko mums iedeva līdzi. Ielikām tad visu šo kastīti mūsu lielajā kastē, bet tur esošās silikona smiltis viņu vairāk interesē kā graužam-materiāls. Tad nu mūsmāju pirmā čura bija tikai šodien no rīta uz aizkara starp istabām. Nu jā un no rīta modinātāja zvans modināja arī viņu (pat pirms mums) un tas sāka pastaigas uz mūsu gultas galu, ņaudēšanu un staigāšanu pa sienu aiz gultas. Saucas, nosaucām par Neo, Neo arī dabūjām.