Kolka
Tātad, trīsdesmitajā decembrī aizdevāmies uz Kolkas māju. Sajūta, ka ārā ir siltāks, kā tur iekšā. Elpas garaiņi, kas uzvirpuļo pret griestiem. Kurinam krāsni. Septiņos sākām un divos vēl pēdējoreizi metām klāt malku, bet gulēt gājām zem vairākām segām. Piecatā saspiežamies gultā zem guļammaisiem, lai siltāk, un skatamies filmas. Un no rīta istabiņa ir silta un omulīga, bet krāsns karsta...
Tad rīts. Vējš pie Jūras bet skaisti. Tomēr, ūdens savā ziņā ir mana stihija. Tā pat kā vējš un tā brīvība.
Vēlāk atbrauc citi. Galu galā kādi 25 cilvēki bijām. 4 pasniedzēji, doktoranti, pirmkursinieki, otrkursnieki, mēs un izbijuši biologi. Kopgaldus un svecītes pie sienas.
Bet vispār, Kolkā vairs nav tas, kas agrāk. Mājai ir nomainīts jums. Tagad sarkana metāla. Sausā tualete aspista ar tumši beicētiem dēlīšiem. Arī šķūnis ir no svaiga koka un tādu pašu jumtu kā mājai. Un pirtiņai. Trūkts vienu durvju. To, kas pie virtuves - devāmies slēgt vaļā māju, lai tiktu iekšā, bet tā vietā skaidu plātne. Arī otrā pusē durvis ir jaunas. Un "vērandā" ielikti stikli. Un lejā vienā no telpām nu ir flīžu grīda. Bet augšā caurstaigājamās istabās sabūvētas koka starpsienas. Svešādi.
Pasniedzējs, kurš rūpējas, vai kā meitene nevēlos Martini, bet es malkoju tīru Ballantine's kopā ar mīļoto. (-Man patīk skatīties, kā tu dzer. Normāli, nesūdzoties, ka dzēriens atkal uztaisīts par stipru.)
Jaunais gads ar šampanieti un uguņošanu tieši Kolkas ragā.
Ieslēgšanās istabiņā un pļāpāšan līdz trijiem naktī. (Tā, lai neiekļūtu cilvēki, kuriem asinis alkoholā ir pārlieku maz.) Puscaurs miegs, jo daži pirmkursnieki krāc. No rīta puiši cep pankūkas. Mazliet piededzinātas, bet ar aveņu zapti. Dūmojošs ugusnkurs. Tad beidzot mājas un sava gultiņa.. Un tur trūkstošā divvientulība...