12:29 - nekomunikācijasMan patīk dzīvot bez komunikācijām. Tikko beidzu lasīt "Krēslu" un nu beidzot iedarbinu datoru un netu, lai apskatītu jaunumus pasaulē, ko neesmu manījusi kopš 30. decembra, kad braucām uz Kolku. Kā jauno gadu iesāksi, tā pavadīsi visu gadu.. Teikšu, ka šobrīd precīzi vismaz vienā ziņā - Jaunais gads tika iesākts bez jebkādas televīzora klātbūtnes un atgriežoties mājās šis aparāts ir "izvācies" no mūsu istabas un aizceļojis pie saviem saimniekiem, kuri to šeit bija pamatuši. Vismaz šobrīd nesūdzos. Patīk, ka viņa nav.Tātad, šajā 2. janvāra rītā esmu pamodusies viena pati tukšā mājā, jo mīļotais kopā ar brālēnu jau agri no rīta devās uz Igauniju slēpot, pabeigusi 100 pēdējās grāmatas lapaspuses. (Atskārtu, cik sen neko neesmu lasījusi. Un paldies Jānim&Laurai par grāmatas iedošanu. Un laikam vajadzētu atsākt iet uz bibliotēku.) Esmu uztaisījusi lielu krūzi zaļās tējas, nu labi, tādu es to dzeru vienmēr. Aiz loga ir sasnidzis. Jau paguvu nodomāt, vai nevajadzētu iet notīrīt taciņas, taču kaimiņš to jau ir izdarījis - tīrot savas taciņas notīrījis arī tās, kas ved uz mūsu māju (Nē, svešu pagalmu viņš netīrija - viņš vienkārši te dzīvo mājiņā pie garāžas.) Tad ir doma, ka vajadzētu aizbraukt līdz veikalam. Nav īsti ko ēst, un arī pusdienas būtu jāsarūpē, jo slēpotājiem jau ēst gribēsies... Pirms tam gan gribētu ieiet dušā, bet tad nevarēšu kādu laiku iet ārā, līdz izžūst mati, jo fēna man nav. Kad sagribēsies, pagatavošu sev burkānu salātus. Un arī zaļie zirnīši man ir. Vēl man gribētos nopirkt skaistu dziju un uzzadīt vēlvienu džemperi. Tas, kurš tika jau uzadīts sanāca tik liels un plats, ka ārpus mājas ar viņu iziet nav iespējams - zem jakas viņam vienkārši nav vietas. Jā, vēl derētu Doma laukuma tirdziņā nopirkto sedziņu novietot tai paredzētajā vietā uz šujmašīnas. Vispār man derētu arī mazliet pašūt - somai mazliet atirusi vīle no pārliekas piebāšanas. Un tūlīt es uzrakstīšu, kā nosvinēju savu Jauno gadu. |
Tibi et igni: tev un ugunij - izlasi un sadedzini
2. Janvāris 2009
13:05 - KolkaTātad, trīsdesmitajā decembrī aizdevāmies uz Kolkas māju. Sajūta, ka ārā ir siltāks, kā tur iekšā. Elpas garaiņi, kas uzvirpuļo pret griestiem. Kurinam krāsni. Septiņos sākām un divos vēl pēdējoreizi metām klāt malku, bet gulēt gājām zem vairākām segām. Piecatā saspiežamies gultā zem guļammaisiem, lai siltāk, un skatamies filmas. Un no rīta istabiņa ir silta un omulīga, bet krāsns karsta...Tad rīts. Vējš pie Jūras bet skaisti. Tomēr, ūdens savā ziņā ir mana stihija. Tā pat kā vējš un tā brīvība. Vēlāk atbrauc citi. Galu galā kādi 25 cilvēki bijām. 4 pasniedzēji, doktoranti, pirmkursinieki, otrkursnieki, mēs un izbijuši biologi. Kopgaldus un svecītes pie sienas. Bet vispār, Kolkā vairs nav tas, kas agrāk. Mājai ir nomainīts jums. Tagad sarkana metāla. Sausā tualete aspista ar tumši beicētiem dēlīšiem. Arī šķūnis ir no svaiga koka un tādu pašu jumtu kā mājai. Un pirtiņai. Trūkts vienu durvju. To, kas pie virtuves - devāmies slēgt vaļā māju, lai tiktu iekšā, bet tā vietā skaidu plātne. Arī otrā pusē durvis ir jaunas. Un "vērandā" ielikti stikli. Un lejā vienā no telpām nu ir flīžu grīda. Bet augšā caurstaigājamās istabās sabūvētas koka starpsienas. Svešādi. Pasniedzējs, kurš rūpējas, vai kā meitene nevēlos Martini, bet es malkoju tīru Ballantine's kopā ar mīļoto. (-Man patīk skatīties, kā tu dzer. Normāli, nesūdzoties, ka dzēriens atkal uztaisīts par stipru.) Jaunais gads ar šampanieti un uguņošanu tieši Kolkas ragā. Ieslēgšanās istabiņā un pļāpāšan līdz trijiem naktī. (Tā, lai neiekļūtu cilvēki, kuriem asinis alkoholā ir pārlieku maz.) Puscaurs miegs, jo daži pirmkursnieki krāc. No rīta puiši cep pankūkas. Mazliet piededzinātas, bet ar aveņu zapti. Dūmojošs ugusnkurs. Tad beidzot mājas un sava gultiņa.. Un tur trūkstošā divvientulība... |
Powered by Sviesta Ciba