nekomunikācijas
Man patīk dzīvot bez komunikācijām. Tikko beidzu lasīt "Krēslu" un nu beidzot iedarbinu datoru un netu, lai apskatītu jaunumus pasaulē, ko neesmu manījusi kopš 30. decembra, kad braucām uz Kolku. Kā jauno gadu iesāksi, tā pavadīsi visu gadu.. Teikšu, ka šobrīd precīzi vismaz vienā ziņā - Jaunais gads tika iesākts bez jebkādas televīzora klātbūtnes un atgriežoties mājās šis aparāts ir "izvācies" no mūsu istabas un aizceļojis pie saviem saimniekiem, kuri to šeit bija pamatuši. Vismaz šobrīd nesūdzos. Patīk, ka viņa nav.
Tātad, šajā 2. janvāra rītā esmu pamodusies viena pati tukšā mājā, jo mīļotais kopā ar brālēnu jau agri no rīta devās uz Igauniju slēpot, pabeigusi 100 pēdējās grāmatas lapaspuses. (Atskārtu, cik sen neko neesmu lasījusi. Un paldies Jānim&Laurai par grāmatas iedošanu. Un laikam vajadzētu atsākt iet uz bibliotēku.) Esmu uztaisījusi lielu krūzi zaļās tējas, nu labi, tādu es to dzeru vienmēr. Aiz loga ir sasnidzis. Jau paguvu nodomāt, vai nevajadzētu iet notīrīt taciņas, taču kaimiņš to jau ir izdarījis - tīrot savas taciņas notīrījis arī tās, kas ved uz mūsu māju (Nē, svešu pagalmu viņš netīrija - viņš vienkārši te dzīvo mājiņā pie garāžas.)
Tad ir doma, ka vajadzētu aizbraukt līdz veikalam. Nav īsti ko ēst, un arī pusdienas būtu jāsarūpē, jo slēpotājiem jau ēst gribēsies... Pirms tam gan gribētu ieiet dušā, bet tad nevarēšu kādu laiku iet ārā, līdz izžūst mati, jo fēna man nav. Kad sagribēsies, pagatavošu sev burkānu salātus. Un arī zaļie zirnīši man ir.
Vēl man gribētos nopirkt skaistu dziju un uzzadīt vēlvienu džemperi. Tas, kurš tika jau uzadīts sanāca tik liels un plats, ka ārpus mājas ar viņu iziet nav iespējams - zem jakas viņam vienkārši nav vietas.
Jā, vēl derētu Doma laukuma tirdziņā nopirkto sedziņu novietot tai paredzētajā vietā uz šujmašīnas. Vispār man derētu arī mazliet pašūt - somai mazliet atirusi vīle no pārliekas piebāšanas.
Un tūlīt es uzrakstīšu, kā nosvinēju savu Jauno gadu.