Kā mēs kēksu cepām..
Atliek vien pateikt mazajam brāļukuma, ka Kika ceps kūku un palīgs uz dienu ir pieķēries pie rokas tā stingri un cieši maziem pirkstiņiem apķerot plaukstu. Un uz veikalu pēc miltiem viņš arī ar mani nākšot. Tā nu esmu nošļakstīta no visām peļķēm uz ceļa, nosaukusi visu pretim braucošo mašīnu markas un saplūkusi pienenes, ko ar viņu nest māmmiņai. Cīņa par to, kam jāatrodas iepirkuma groziņā. Aiz muguras tur ielido šokolādes sieriņi un sula. "Burbuļūdens" ar asarainām acīm tiek nolikts atakaļ plauktā. Arī mazais, jo izvēlē, kur konkurē ar sulu, tomēr pazaudē. Un stends ar našķiem cītīgi tiek sargāts no viņa acīm.

Visu darīšot kopā. Gan viņš, gan es, gan virtuve ir pilna ar miltiem. Bet cepeškrāsņī beidzot "sauļojas" pēcpusdienas nobeigums. Un divas mazas mirdzošas actiņas skatās un gaida, kad kūka būs gatava.


Atnestās ievas sākušas ziedēt. Lēnām pumpuri veras vaļā, rīt visi zari būs pilnos ziedos.

Un pelmeņus mājās joprojām ēdu tā pat, kā bērnībā - vispirms izlobot gaļu no visiem un miltu apvalkus atstājot pēc tam.