20.04.07.plkst 15:50 sēžot "Kapučīno bārā" (pierakstīts uz papīra)

"300:Termopiliešu kauja". Kādēļ es tik spītīgi izvēlos un eju tieši uz šādām filmām? Labi zinot, ka pati pēc tam jutīšos tukša un nomocīta. Nē, bet to nevar teikt. Kaut kā savādāk. Jo emocijas jau bija. Tās, kad mēmi gribas kaukt par visu. Mirt par savu domu. Tik ļoti ticēt... Visas savas emocijas, visu sevi tik ļoti koncentrēt uz kaut ko vienu... Es gribētu tā iemācīties. Tikai rūdīt sevi, man jārūda pašai. Bet, es gribu būt stipra saglabājot visu savu emociju gammu. Visas smilšu pilis. Vai tā var dzīvot? Sevi it kā sašķērējot divās daļās. Un, kad viena ir nomodā, tā otra būtu jāpatur tālu, tālu.
Sēžu kafejnīcā. Vakar bija doma, ka pēc kino nākšu šeit pasēdēt ar kādu sieviešu žurnālu, tā smalki padzīvot sev, taču tās sajūtas neļauj. Likās, ka tā būtu kā sava veida nodevība. Gribējās iet uz Daugavmalu. Pārāk auksts. Un vakarā vēl Laurs koncerts. Nevaru atļauties. Jāpaliek šeit. Jāiegrimst rakstīšanā...