15.11.08 18:31Kaste ar saldējumu, mūzika, kas palikusi no astoņdesmitajiem gadiem un zināniskā eseja, kura apstājusies 3/4 no pirmās lappaspuses. Līdz pārējām sešām vēl jāsavelk. Bet galva daudz labāk vēlas pabeigt sen iesāktu stāstu, varbūt šim brīdim tas būtu noderīgāk.Jā, par eseju varētu vēl neuztraukties, tai vēl ir laiks, bet, ja viss notiks kā plātots tad nākamnedēļ savā īpašumā uz laiku iegūšu desmit žurciņas un kādu mēnesi mani visbiežāk varēs sastapt Gaiļezera telpās... Un tad gan varēs domāt, kurā brīdī uzrakstīt eseju, sagatavot trīs gaidāmās prezentācijas/referātus un kad atrast dienu, lai aizietu uz darbu. Bet par to es padomāšu rīt. Domas par Skārletas teicienu radīja vēlmi lasīt. Plauktā vēl neiesākta stāv iegūtā Andersena pasaku grāmata. Varbūt beidzot šovakar tai būs laiks. |
Tibi et igni: tev un ugunij - izlasi un sadedzini
dust in the wind
21.4.07 17:2820.04.07.plkst 15:50 sēžot "Kapučīno bārā" (pierakstīts uz papīra)"300:Termopiliešu kauja". Kādēļ es tik spītīgi izvēlos un eju tieši uz šādām filmām? Labi zinot, ka pati pēc tam jutīšos tukša un nomocīta. Nē, bet to nevar teikt. Kaut kā savādāk. Jo emocijas jau bija. Tās, kad mēmi gribas kaukt par visu. Mirt par savu domu. Tik ļoti ticēt... Visas savas emocijas, visu sevi tik ļoti koncentrēt uz kaut ko vienu... Es gribētu tā iemācīties. Tikai rūdīt sevi, man jārūda pašai. Bet, es gribu būt stipra saglabājot visu savu emociju gammu. Visas smilšu pilis. Vai tā var dzīvot? Sevi it kā sašķērējot divās daļās. Un, kad viena ir nomodā, tā otra būtu jāpatur tālu, tālu. Sēžu kafejnīcā. Vakar bija doma, ka pēc kino nākšu šeit pasēdēt ar kādu sieviešu žurnālu, tā smalki padzīvot sev, taču tās sajūtas neļauj. Likās, ka tā būtu kā sava veida nodevība. Gribējās iet uz Daugavmalu. Pārāk auksts. Un vakarā vēl Laurs koncerts. Nevaru atļauties. Jāpaliek šeit. Jāiegrimst rakstīšanā... |
18.4.07 23:19Pozitīvisma vilnis šajā vakarā. Un man nesalst ejot pa ielu vienkāršā žaketītē.Aptuveni stunda nosēdēta gaidot pasākuma sākšanos. Tēja. Klusums, neviens nezina, ko teikt, bet viss raisās un gaisā ir literatūra un sarunas un tēja, un krēsla. Un acis krīt ciet. Bet bija jauki. |
17.4.07 17:58Centrāltirgū nopirku zemenes. Sēdēju saulītē autoostā uz soliņa un mielojos. Un saulītē pirmā ziedošā pienene.Smiekli un smiekli fakultātē. Un rīt Lauras vārda dienā solās būt vēl vairāk... ja dāvana izdosies... bet šovakar vēl jāpadarbojas ar modelēšanas masu, Dace apstrādās šampanieša pudeli, rīt tas tiks salikts kopā un mums taps tipisks vīrietis ar spārnoto Vilka k-ga teicienu par izmēru un formu nozīmību kukaiņu pasaulē... Un pasaule ir jauka, kad spīd saule. Un šovakar mati taps tumši violeti ar domu, ka rīt taču man jābūt kā rakstniecei... tikai gabalus joprojām nevaru izvēlēties... Un Kolmanim jāaizsūta darbi... un jāuztaisa prezentācija datoros, bet priede ir uzkārusies, iemesls šovakar nodoties mākslām.. Šodien sāku prātot, ka kopš darba uzsākšanas nav iznācis laika paviesoties kinomājā. Būs jāiet. Spartiešus gribu redzēt... Valdzina mani tādas filmas... Un atkal - jo mazāk guļ, jo labāk... |
16.4.07 21:09Jāizvēlas dzeja, ko parīt lasīt![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} eeverggeeliiba rīkotajā pasākumā. (Būšu starp tiem viesiem ar pieredzi...) Zinu, ka būs jaunais dzejolis par pilnmēnesi. (pirmatsaņojums, pirmlasījums... neviens viņu vēl nezina... šodien sēdēju uz gultas malas un skaļā balsī lasīju...) Jo, lai vai kā, tas ir mans. Tas mēness ir mans.Bet to visu rīt. Šovakar vienkārši iešu gulēt. |
3.3.07 23:52 - Deva pozitīvo emociju.Es šodien esmu pilna. Un laimīga. Un man drīz nebūs laika domāt par to, ka man nav laika personīgajai un privātai dzīvei. Tā tāda pašironijas deva par sevi. Un rīt sāku strādāt.Šodien sākums drāmas teorijai. Un tur beidzot ko var mācīties. Tad stundu gara saruna ar Daci (kurai izrādās ir jau 25 gadi) par filosofiju. Un man vajag iemeslus, kādēļ būtu jāceļ piemineklis Aspazijai. Filologu meitenēm ir doma vākt parakstus, es piekritu palīdzēt izdomāt/formulēt pamatojumu. Tauta, sarosās, ja jums ir idejas! :) Otrajā lekcijā mums sākās kritikas teorija. Nu tā bija sieviete ar pautiem! :) Patika. Brutāla, tieša, zina, ko grib. Un prasa no mums. Un pateica, ka varbūt beigās mums būs riebums pret tādām kā viņa. Bet es arī gribu iemācīties tā domāt. Aizlaišanās no otras lekcijas puses, jo Biedrības namā ir pasākums, kur R. Briedis lasa savu dzeju un uzstājas vēl divi jauni Dailes teātra aktieri. (pirmo reizi biju tai mājā) Maza zāle. Jauka dzeja gan aktrieru, gan paša Brieža lasījumā, tikai ar mazuma piegaršu. Un tad abi jaunie talanti dziedāja. MMM, tās balsis aizrāva un dziesmas arī... Vecais zābaciņš, Zilais karbunkulis, Trīs vīri un vēl dažas. Un tajā mazajā zālītē jūt emocijas. Pēc tam skolas žetonvakars un sen neredzētas nesshux un la_merveille sejas. Skumjas un neticība, ka es tur atrados tieši pirms gada... Un tomēr 12 Dā bija un ir vislabākie, skaistie un gudrie jebkurā laikā, vietā un pozā...Kafijveidīgo dzērienu tukšošanā orandžos dīvānos Kapučīno bārā. Bija man pietrūkušas tās meitenes. Un pateicoties konsultācijai uztapināts pēdējais stāsts, kuru nezināju, kā nobeigt. Un migla un tumsa un siltums un nakts. Un šodien saku daudziem paldies par lielisko dienu. |
17.2.07 19:15Mana dzīve sāk ilgt no sestdienas līdz sestdienai.Pavasaris aiziet. Putni skumji dzied, Zivju acīs asaras. (Basjo Macuo) Smaidu un bāžu kompilmentus kabatā kā pērles no izirušas kaklarotas. Just when you think you've got me figured out the season's already changing.. Gribu izveidot savu algodu, lai neviens mani nesaprtastu, lai gan, tas notiek tā pat. Šodien tapu iezīmēta kāda literāta kladē. Tikai līdz autobusam mani nevajag pavadīt. Un apskāvienu atvadoties ne pavisam nevajadzēja. Bet dienas aizripo bezgalībā. Tikai neapsoliet man neko, neko no debesīm.. Varētu rakstīt akrostiha formā, bet ja nu kāds atšifrētu.. Mazlietiņ bailes, ka ar numeroloģijas palīdzību cilvēks, ar kuru runāju pirmo reizi dzīvē, pasaka par mani lietas, kuras nezina pat draugi. Tikko pielipināju pie datora zīmīti: "Taisnu muguru!" meli... es gribētu, tā uzrakstīt. Bet galvenais jau ir nodoms, ne tā?.. *** Izbirst smiltis Caur pirkstiem. Neatgriezīsies. Laiks izber smiltis Caur pirktiem. Viņš neatgriezīsies. Aizskrienam laikam Caur pirkstiem Mēs neatgriezīsimies. |
16.2.07 20:48 - Pa un ap. Vērojumi, dzirdējumi un domājumi, nozagumi-How old are you?-I'm twelve. -oh - saraukta piere brīdī, kad viņš aplūko viņas ķermeni. - That's ok. You look older. - un abi aiziet vienā virzienā. ** -Tam takoj magazin LB, tam vsjo što vam nada... *** Lēti ārzemnieki, lētas meitenes un alkohols. Kafejnīcas pārdevējas, kas pārspriež savu vēdera izeju. Vīri, kas nodzeras un paspēlē savu naudu azartspēlēs. Sievas, kas pamet, jo viņām nav citas izvēles. Mīlestība aiz pienākuma un no pieraduma. Laiks, kuru nogalinājām jau aizvakar. Es negribu bērnu spēlītes, bet mēs visi skrienam aklās vistiņas un meklējam laimi. Es šodien pamodos tukšām acīm un neredzēju nevienu smaidu. Varbūt tādēļ, ka tie nebija īsti. Drāmas ir drāmas tieši tādēļ, ka beidzas skumji. Pusē, kad visi ir laimīgi, darbība neapstājas. Un mēs kā godīgi cilvēki gaidām titrus. Finito! Un tagad kopīgi paraudāsim. Sēžu pagrabā, dārgā kafejnīcā un dzeru tēju no netīras stikla krūzes kā vienīgais klients augstāk minētajām apkalpotājām. Reiz es šeit nākšu, lai sēdētu un rakstītu. Tad, kad pārdošu savu dzīvi glancētiem grāmatu iespiedējiem. -Es nemīlu saldu, bet tēju, lūdzams, ar cukura karotēm piecām. (...) Neskatieties uz mani tādām acīm, es zinu savu izvēli. Šeit pārdod atmosfēru. Tad jau es maksāju arī par vientulību pie šī galdiņa. Jā, skolā man mācīja pirkt un pārdot. Un fizāļi ir indīgi, bet man viņi garšo. Kā jau nakteņi... (kādēļ tāds dziļš nosaukums indīgiem augiem?.. Vai tādēļ, ka tieši naktīs mēs grēkojam vairāk?) Baltais zvirbulis mācās dzīvot bez pasaules. Nav jau grūti palikt aiz durvīm. Es gribu noslēpties smilšu kastē, bet tā vietā slejas betona ēka ar uzrakstu „sabiedrība”. Un es tikai varu klīst apkārt kā Dieva nepieņemta un meklēt to, kas reiz bija. Tēlotus smaidus es šodien negribu. Un pieskārienus neizīrēju. Pirms piecām minūtēm nomira pasaule. Bet tas jau tāds sīkums. Varbūt derētu paraudāt, lai ir, kā pienākas? Banālais sieviets – viņš mani nemīl, ko lai es daru?... – bla, bla, bla... iemācies dzīvot, vai rītā ej kāries, meitenīt! - Bet nav taču pieklājīgi noklausīties svešas sarunas autobusos... ēdu citronus neviebjoties un šodien esmu ļauna. Bet šonakt es tik un tā zīmēju sniega eņģeli uz asfaltēta ceļa. |
12.2.07 23:49 - IrTikko izdomāju beigas pēdējam stāstam, tam, kuru man meistardarbnīcā lika rakstīt. Tikko biju pavisam priecīga, ka esmu izdomājusi, sāku rakstīt, iznāca pavisam savādāk, bet ir, ir, ir! Tomēr gribas palielīties un tātad:"Klusums. Sēžu istabā uz dīvāna gala, atspiedusies pret sienu un skaitu kaiju kliedzienus aiz loga. Es taču neesmu traka?... Neesmu, neesmu, neesmu..." |
12.2.07 22:04Sūtīsim dzeju.( nākamais mērķis ) |
Powered by Sviesta Ciba