Deva pozitīvo emociju.
Es šodien esmu pilna. Un laimīga. Un man drīz nebūs laika domāt par to, ka man nav laika personīgajai un privātai dzīvei. Tā tāda pašironijas deva par sevi. Un rīt sāku strādāt.

Šodien sākums drāmas teorijai. Un tur beidzot ko var mācīties.
Tad stundu gara saruna ar Daci (kurai izrādās ir jau 25 gadi) par filosofiju. Un man vajag iemeslus, kādēļ būtu jāceļ piemineklis Aspazijai. Filologu meitenēm ir doma vākt parakstus, es piekritu palīdzēt izdomāt/formulēt pamatojumu. Tauta, sarosās, ja jums ir idejas! :)
Otrajā lekcijā mums sākās kritikas teorija. Nu tā bija sieviete ar pautiem! :) Patika. Brutāla, tieša, zina, ko grib. Un prasa no mums. Un pateica, ka varbūt beigās mums būs riebums pret tādām kā viņa. Bet es arī gribu iemācīties tā domāt.
Aizlaišanās no otras lekcijas puses, jo Biedrības namā ir pasākums, kur R. Briedis lasa savu dzeju un uzstājas vēl divi jauni Dailes teātra aktieri. (pirmo reizi biju tai mājā) Maza zāle. Jauka dzeja gan aktrieru, gan paša Brieža lasījumā, tikai ar mazuma piegaršu. Un tad abi jaunie talanti dziedāja. MMM, tās balsis aizrāva un dziesmas arī... Vecais zābaciņš, Zilais karbunkulis, Trīs vīri un vēl dažas. Un tajā mazajā zālītē jūt emocijas.
Pēc tam skolas žetonvakars un sen neredzētas nesshux un la_merveille sejas. Skumjas un neticība, ka es tur atrados tieši pirms gada... Un tomēr 12 Dā bija un ir vislabākie, skaistie un gudrie jebkurā laikā, vietā un pozā...
Kafijveidīgo dzērienu tukšošanā orandžos dīvānos Kapučīno bārā. Bija man pietrūkušas tās meitenes. Un pateicoties konsultācijai uztapināts pēdējais stāsts, kuru nezināju, kā nobeigt. Un migla un tumsa un siltums un nakts.

Un šodien saku daudziem paldies par lielisko dienu.