Pa un ap. Vērojumi, dzirdējumi un domājumi, nozagumi
-How old are you?
-I'm twelve.
-oh - saraukta piere brīdī, kad viņš aplūko viņas ķermeni. - That's ok. You look older. - un abi aiziet vienā virzienā.
**
-Tam takoj magazin LB, tam vsjo što vam nada...
***
Lēti ārzemnieki, lētas meitenes un alkohols. Kafejnīcas pārdevējas, kas pārspriež savu vēdera izeju. Vīri, kas nodzeras un paspēlē savu naudu azartspēlēs. Sievas, kas pamet, jo viņām nav citas izvēles.
Mīlestība aiz pienākuma un no pieraduma. Laiks, kuru nogalinājām jau aizvakar.
Es negribu bērnu spēlītes, bet mēs visi skrienam aklās vistiņas un meklējam laimi.
Es šodien pamodos tukšām acīm un neredzēju nevienu smaidu. Varbūt tādēļ, ka tie nebija īsti.
Drāmas ir drāmas tieši tādēļ, ka beidzas skumji. Pusē, kad visi ir laimīgi, darbība neapstājas. Un mēs kā godīgi cilvēki gaidām titrus. Finito! Un tagad kopīgi paraudāsim.
Sēžu pagrabā, dārgā kafejnīcā un dzeru tēju no netīras stikla krūzes kā vienīgais klients augstāk minētajām apkalpotājām. Reiz es šeit nākšu, lai sēdētu un rakstītu. Tad, kad pārdošu savu dzīvi glancētiem grāmatu iespiedējiem.
-Es nemīlu saldu, bet tēju, lūdzams, ar cukura karotēm piecām. (...) Neskatieties uz mani tādām acīm, es zinu savu izvēli.
Šeit pārdod atmosfēru. Tad jau es maksāju arī par vientulību pie šī galdiņa. Jā, skolā man mācīja pirkt un pārdot.
Un fizāļi ir indīgi, bet man viņi garšo. Kā jau nakteņi... (kādēļ tāds dziļš nosaukums indīgiem augiem?.. Vai tādēļ, ka tieši naktīs mēs grēkojam vairāk?)
Baltais zvirbulis mācās dzīvot bez pasaules. Nav jau grūti palikt aiz durvīm.
Es gribu noslēpties smilšu kastē, bet tā vietā slejas betona ēka ar uzrakstu „sabiedrība”. Un es tikai varu klīst apkārt kā Dieva nepieņemta un meklēt to, kas reiz bija.
Tēlotus smaidus es šodien negribu. Un pieskārienus neizīrēju.
Pirms piecām minūtēm nomira pasaule. Bet tas jau tāds sīkums. Varbūt derētu paraudāt, lai ir, kā pienākas?
Banālais sieviets – viņš mani nemīl, ko lai es daru?... – bla, bla, bla... iemācies dzīvot, vai rītā ej kāries, meitenīt! - Bet nav taču pieklājīgi noklausīties svešas sarunas autobusos... ēdu citronus neviebjoties un šodien esmu ļauna.

Bet šonakt es tik un tā zīmēju sniega eņģeli uz asfaltēta ceļa.