Šodien izlasīju savu dienasgrāmatu. To, kas uz papīra. Smieklīgi, kā kaut kas tāds agrāk varēja likties svarīgs. Dažās vietās pat kauns par sevi sametās, nemaz lasīt negribējās :) Un tas viss, ko tikai pirms gada biju rakstījusi... Ak, dies :D Un vēl šito kādam ļaut lasīt...
Bet jā, nervi pierod pie stresa un esmu norūdījusies un tādi sīkumi vairs neuztrauc. Un nejūtos neko pazaudējusi.

***
Pirmā alga un sarkana žakete. Zinu, ko esmu pelnījusi.

***
Autobusā izbaudīju sajūtu, kad esmu viena, bet man apkārt ir cilvēki, kuriem nenozīmēju neko.

***
Un es esmu tikai mazā naivā meitene un es gribu tāda palikt. Negribu, lai pienākumi mani pārvērstu. Negribu aizmirst just.