Sviesta Ciba |

wildflower (

fermenta) rakstīja,
@ 2007-04-05 22:21:00

Mūzika:

Mirdza Zīvere "Lūgums"

Šodien bija lietus. Pāris lāses uz mašīnas kapota, bet vienalga tas skaitās. Braucot kārtām varēja vērot, kā klājas tumsa. Un tas tumši-zili-pelēkais debesīs. Ai, kā es pēc tā biju noilgojusies...

aizved mani es lūdzos un prasu...

(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)

	fermenta 2007-04-05 23:29 (saite)
	Remarks vienā no saviem darbiem ir rakstījis, ka cilvēki iemīl savas skumjas un bēdas. Bez tām viņi vairs nevarot. Un vienmēr ir tik saldi, kad tevi žēlo... Bet kā tādus atķirt no patiesiem nelaimes putniem? (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

verners
2007-04-05 23:43 (saite)

Remarks. Nenoliedzami, tā mēdz būt. Man pat liekas, ka pēdējā laikā esmu tāds kļuvis. Dienā nekas, bet vakaros un agros rītos sāk atgriezties ta tiekšanās pēc tumšizilajām debesīm un viegla aukstuma.
Fascinējoša sajūta! Kaut gan, es to mēdzu nicināt dienas spilgtajā gaismā.

Vai vajag atšķirt?
Man tas neuztrauc, kamēr vien nesāk traucēt un kaitināt šie mūžīgie dīcēji ar savu neapmierināto skatu uz dzīvi.
Mēs katrs dzīvojam savu dzīvi un pietiek ar to, pārsvarā.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	fermenta 2007-04-05 23:54 (saite)
	Būtu interesanti noskaidrot, kā un kādēļ tieši šīs diennakts stundas cilvēkus tik ļoti ietekmē. Jo arī es tad pārvēršos. Reizēm sevi pažēlot vajaga. Jo kurš cits to darīs... Bet nu gan, it kā es būtu tas cilvēks, kurš varētu runāt par sevis žēlošanu.. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

(Lasīt komentārus) -

Navigate: