Metamorfoze
Rīts, kad negribas celties. Niecīgas brokastis, pusizdzerta tējas krūze. Nav laika. Miegs, kas kavējas acīs, skatiens, kas neapstājas pie spoguļa. Pusnemaņa braucot autobusā. Saldums un nogurums kaulos, kad soļi nonāk uz Rīgas asfalta. Neaizvērts mētelis un tiek uzliktas austiņas ar "Cell block tango" pilnā skaļumā un atveras acis un izmainās gaita. Un tad vēl roze tunelī, no autoostas. Kad pēdējo reizi man kāds dāvināja ziedus? Sen... Tā nu pati sev iegādāju sarkanu rozi, ko mocīt rokās dienas garumā. Un cilvēki atskatās... Un ienākot fakultātē man paziņo, ka vismaz viens cilvēks (proti es) esot pozitīvi noskaņots un laimīgs... un vai tad es teikšu ka nē... un es smaidu un citi smaida ar mani...
Bet vienmēr tieši tā dziesma man palīdz pamosties un radīt citu sevi.

-----
Vakarā kļūšu par rudmati. Atkal. Man vajaga krāsas, man vajaga just, ka esmu dzīva, ka valdu savu dzīvi. Ka drīkstu uzdrīkstēties.
-----
Un man ir jaunas saulesbrilles. Tumšiem stikliem. Dīvaini, saulesbrilles es vienmēr nēsāju tieši šajā gadalaikā. Vasarā man tās nepatīk. Bet tagad tumšas brilles un vaļējs mētelis, pārliecināti soļi ir daļa no mana ielas tēla. Jau kuro gadu...
-----
Bet tas tomēr bija jauki šodien ar māmmiņu abām stāvēt veikalā un mērīt visas tās acenītes. Sen tā nebijām darījušas. Un nu abas esam ar savu prieku. Un arī jauns maks nu rūpēsies par manām naudas lietām. Maigi rozā un ar taurenīti. Lai varētu sapņot.
-----
Un parakstīts darba līgums. Profesija - zoo uzraudze. Skan gan :) Un nu man ir pašai sava laboratorijas atslēdziņa.
-----
Un zvans no tēva. Un man piesolīts laptops. (lietots, cik saprotu, viņa darba vieta noraksta) Tagad viņš uzrodas reizi trīs mēnešos un es saņemu kādu tehniku... vai tā cenšas nopirkt manas jūtas?... numeroloģe pateica, ka strēlniekiem raksturīgi esot par bērniem sākt interesēties, kad tie ir izauguši...