maza atzīšanās
Šodien vēroju savu kursabiedreni kurai pēc diviem mēnešiem gaidāms mazulis. Ar skaudību pat. Es saprotu, ka tagad manos deviņpadsmit būtu muļķīgi runāt par to, ka to vēlos, jo tik daudz taču jāpaveic, lai pēc tam būtu iespējas rūpēties. Bet tomēr, tas ir tāds tāls sapnis... jo es varu saplānot savu laiku līdz pēdējam, skriet no lekcijām uz kursiem un darbu, mētelim plindot vējā, taču... man gribētos tikai mieru un mīlestību. Un visa mana aizņemtība ir kā milzu maska un aizsardzība pašai no sevis. Un citiem. Un kompensācija sev. Lai man nebūtu laika nekam citam. Lai nepārmestu sev. Lai neieslīgtu skumjās un tukšumā un vientulībā tā pavisam dziļi...