Es personīgi par saviem iespējamajiem bērniem iedomājos tad, kad vēroju radinieku mazos bērnus, pašu mazāko māsīcu vai kādu jaunu, laimīgu māmiņu ar bērnu.
Tie ir skati, kas liek aizmirst jebkādas dusmas un viegli, pie sevis, nemanot pasmaidīt. Jo maza, nevainīga bērna smaidi ir tik patīkami.
Atceros kādu braucienu vilcienā. Vagona galā bija pavisam jauna, manu gadu māmiņa ar mazu, jauku meitenīti, kas dzīvespriecīgi smējās un priecājās par dzīvi. Jaunā māmiņa arī bija patīkami simpātiska un tās rūpes viņu padarīja vēl skaistāku. Bet vissintresantākais, ka tur pat blakus, netālu sēdeja vēl cita 5 jaunu vīriešu kompānija. Un bija tik intresanti vērot, kā viņiem atplaukst smaids vērojot un dzirdot mazās meitenītes smieklus, prieku par dzīvi. Itkā nekas sevišķš, bet tā epizode piepildija vagonu ar tādu vieglu skaistumu.