Viena no daudzajām lietām šajā pasaulē, ko es nesaprotu, ir kā cilvēkam var būt garlaicīgi, esot vienam. Vai tev nebūs/nav garlaicīgi tur vienam? Šo jautājumu pēdējā laikā esmu saņēmis diezgan daudz. Nē, vienīgā situācija, kurā man apzinātā vecumā ir bijis garlaicīgi, ir kaut kādi neapdomīgi apmeklēti pasākumi, kurus nevar pamest un kuros nav alkohola. Vienatne savukārt ir labākais stāvoklis, kurā domājoša būtne var atrasties.
Es kaut kur dziļi iekšā vienmēr esmu viens. Un vienmēr tāds būšu. Un tas mani pilnībā apmierina. Tomēr cilvēkiem, kuri uzdod jautājumus par garlaicību vienatnē, es tā nekad neatbildu. Ja cilvēkam ir garlaicīgi vienam, tad ticams, ka viņam ir pārāk maz domu, kuras viņš spēj domāt viens un empīriskā pieredze liecina, ka domas, kuras tiek domātas barā, nav domāšanas vērtas.
Te vietā būtu nicīgs jautājums: ko tad tu tādu viens esi izdomājis? Neko. Pilnīgi neko. But that's not the point.