Junky's Christmas

12/7/19 09:45 pm - Bērniņš

Manas dienas ir diezgan intensīvas un piesātinātas. Vai arī man vienkārši trūkst motivācijas rakstīt. Vienalga. Es gribēju kaut ko uzrakstīt, kad bija pagājuši seši mēneši šeit, bet kā redzams, tas nenotika. Tagad ir pagājuši deviņi. Ne šis ne tas, bet laika nogrieznim pašam par sevi droši vien ir sekundāra nozīme.
Kad pēc pēdējās viesošanās Rīgā, man kolēģi jautāja, vai man nepietrūkst Rīgas/Latvijas, man nācās pašam sev atzīt, ka šeit es jūtos vairāk mājās kā Rīgā. Es nevaru teikt, ka Oslo būtu mana mīļākā pilsēta, es droši vien drīzāk izvēlētos dzīvot kādā daudz dzīvākā vietā. Tomēr, no otras puses, šeit ir kaut kas no tā ziemeļnieku miera un vientulības, kas man tik ļoti patīk. Vēl man patīk, ka šeit ikdienas dzīve ir pāris pakāpes komfortablāka. Un runa nav par mani, es pārāk nesūdzējos arī Latvijā, bet cilvēkiem šeit vienkārši ir labāka dzīve. Tie netup sakumpuši uz Maslova piramīdas pirmajiem pakāpieniem un necenšas paklupināt un nolamāt visus, kuri iet garām. Tā ir tāda vairāk sajūtama kā paskaidrojama lieta, bet šeit nejūt to sakāpināto negatīvismu, vienaldzību un skaudību kā tas ir Latvijā. Es negribu šo izvērst par kritiku Latvijai, kura man šķiet bezgala skaista un tuva, taču katru reizi, kad es uz turieni aizbraucu, sajūtu to kopējo bezcerības stāvokli. Var jau pasmieties, ka skandināvu pirmās vietas starptautiskajos laimes indeksos ir tāpēc, ka viņi visi sēž uz antidepresantiem, bet man, dzīvojot šeit, šķiet, ka tas nav iemesls. Drīzāk šeit radītais sabiedrības modelis pietiekami lielai sabiedrības daļai rada tādus dzīves apstākļus, kas ļauj justies laimīgam, lai arī ko tas nozīmētu. Jā, arī šeit ir problēmas un ik pa laikam kāda sabiedrības grupa izsaka savu neapmierinātību, taču kopējais sabiedrības noskaņojums nav neapmierinātība. Un to jūt.
Es neplānoju atgriezties, man šeit patīk.

Tagad ir populāri atskatīties uz aizejošo desmitgadi. Pirms desmit gadiem es aizgāju no darba Rīgas domē un pilnīgi droši neparedzēju savu šī brīža situāciju. Diezgan mežonīga desmitgade bijusi, ar labāku rezultātu kā daždien gaidīts.

• 1 comment
• Leave a comment

3/31/19 08:17 pm

Viena no daudzajām lietām šajā pasaulē, ko es nesaprotu, ir kā cilvēkam var būt garlaicīgi, esot vienam. Vai tev nebūs/nav garlaicīgi tur vienam? Šo jautājumu pēdējā laikā esmu saņēmis diezgan daudz. Nē, vienīgā situācija, kurā man apzinātā vecumā ir bijis garlaicīgi, ir kaut kādi neapdomīgi apmeklēti pasākumi, kurus nevar pamest un kuros nav alkohola. Vienatne savukārt ir labākais stāvoklis, kurā domājoša būtne var atrasties.
Es kaut kur dziļi iekšā vienmēr esmu viens. Un vienmēr tāds būšu. Un tas mani pilnībā apmierina. Tomēr cilvēkiem, kuri uzdod jautājumus par garlaicību vienatnē, es tā nekad neatbildu. Ja cilvēkam ir garlaicīgi vienam, tad ticams, ka viņam ir pārāk maz domu, kuras viņš spēj domāt viens un empīriskā pieredze liecina, ka domas, kuras tiek domātas barā, nav domāšanas vērtas.
Te vietā būtu nicīgs jautājums: ko tad tu tādu viens esi izdomājis? Neko. Pilnīgi neko. But that's not the point.

• 4 comments
• Leave a comment

3/20/19 08:48 pm - 3. diena

3. diena jaunajā darbā. Un 5. jaunajā valstī. Pagaidām viss notiek ļoti raiti un nekādas praktiskas dabas problēmas nav radušās. Visur esmu piereģistrējies, visu nepieciešamo nokārtojis un viss darbojas. Aizdomīgi.
Arī darbs rādās pietiekami interesants un izaicinošs. Vienīgi šorīt izmetu maisu ar visādiem plastmasas iepakojumiem no ievākšanās procesa un tikai pēc tam piefiksēju, ka to vajadzēja iepakot vēl vienā speciālas krāsas maisā, kas identificē saturu. Respektīvi, ideja ir, ka it kā visu met vienā konteinerā, bet dažādas krāsas maisos, tādējādi šķirojot atkritumus, kas šeit ir gandrīz tik pat būtisks vaļas prieks kā skriešana. Bet nu fuck it. Gaidīju, kad mājas FB grupā parādīsies kāds nikns posts par to, ka kāds krāns nepareizi izmetis atkritumus, bet pagaidām viss mierīgi.
Otra problēma, ir ka nevaru atrast čības. Vienā veikalā bija, bet par 240 kr. (24 eur), kas pagaidām, man vēl pie šejienes cenām nepieradušam, šķiet drusku neadekvāti. Kas attiecas uz cenām, tad tās, rupji vispārinot, ir kādas 2 reizes augstākas kā Latvijā. Čības par 12 eur būtu ok.

• Leave a comment

3/4/19 07:02 pm

Pirms gadiem desmit es biju diezgan pārliecināts, ka drīzāk agri kā vēlu pārcelšos dzīvot uz ārzemēm. Nekāda konkrēta mērķa vai plāna man gan nebija, toties bija pārliecība. Tomēr, neskatoties uz pāris neveikliem mēģinājumiem, tas nenotika. Dzīve, gadiem ejot, iegriezās citās sliedēs, iekšējo hipiju aizvien ciešāk smacēja depresīvais un komfortu mīlošais mileniālis un doma par emigrāciju, lai arī nepazuda pavisam, savu aktualitāti zaudēja. Līdz nesenai pagātnei, kad darba darīšanās 3 mēnešus pavadīju Ņujorkā. Tā pilsēta manī atmodināja to sajūtu, kad gribas visu pamest, mesties iekšā nezināmajā un pārcelties dzīvot citur. Taču man vairs nav divdesmit un uz tādām avantūrām es sevi nekad neļautu pierunāt. Regulāri par to iedomājos, taču loģiskā prāta daļa nebeidza atkārtot, ka man nav pilnīgi nekā, ko es varētu kādam šajā miljonu pilsētā piedāvāt, lai tur spētu izdzīvot. Tajā pašā laikā bija arī nomācoša sajūta, ka darbs, ko daru šobrīd, ir sevi izsmēlis un gandrīz vienīgais, kas mani tajā tur, ir komforts, ko tas sniedz. Tā nu aptuveni pusotru gadu vēlāk esmu nonācis līdz situācijai, kurā pēc divām nedēļām ir mana pirmā darba diena jaunajā darbā. Oslo.
Un es zinu, ka atkal būs tā sirreālā sajūta kā tad, kad pirmo dienu gāju uz darbu Manhetenā. Es? Šeit? Kādā vispār sakarā? Principā, tādi brīži ir vienīgie, kuru dēļ ir kaut cik interesanti eksistēt.

• 3 comments
• Leave a comment