Bērniņš
Manas dienas ir diezgan intensīvas un piesātinātas. Vai arī man vienkārši trūkst motivācijas rakstīt. Vienalga. Es gribēju kaut ko uzrakstīt, kad bija pagājuši seši mēneši šeit, bet kā redzams, tas nenotika. Tagad ir pagājuši deviņi. Ne šis ne tas, bet laika nogrieznim pašam par sevi droši vien ir sekundāra nozīme.
Kad pēc pēdējās viesošanās Rīgā, man kolēģi jautāja, vai man nepietrūkst Rīgas/Latvijas, man nācās pašam sev atzīt, ka šeit es jūtos vairāk mājās kā Rīgā. Es nevaru teikt, ka Oslo būtu mana mīļākā pilsēta, es droši vien drīzāk izvēlētos dzīvot kādā daudz dzīvākā vietā. Tomēr, no otras puses, šeit ir kaut kas no tā ziemeļnieku miera un vientulības, kas man tik ļoti patīk. Vēl man patīk, ka šeit ikdienas dzīve ir pāris pakāpes komfortablāka. Un runa nav par mani, es pārāk nesūdzējos arī Latvijā, bet cilvēkiem šeit vienkārši ir labāka dzīve. Tie netup sakumpuši uz Maslova piramīdas pirmajiem pakāpieniem un necenšas paklupināt un nolamāt visus, kuri iet garām. Tā ir tāda vairāk sajūtama kā paskaidrojama lieta, bet šeit nejūt to sakāpināto negatīvismu, vienaldzību un skaudību kā tas ir Latvijā. Es negribu šo izvērst par kritiku Latvijai, kura man šķiet bezgala skaista un tuva, taču katru reizi, kad es uz turieni aizbraucu, sajūtu to kopējo bezcerības stāvokli. Var jau pasmieties, ka skandināvu pirmās vietas starptautiskajos laimes indeksos ir tāpēc, ka viņi visi sēž uz antidepresantiem, bet man, dzīvojot šeit, šķiet, ka tas nav iemesls. Drīzāk šeit radītais sabiedrības modelis pietiekami lielai sabiedrības daļai rada tādus dzīves apstākļus, kas ļauj justies laimīgam, lai arī ko tas nozīmētu. Jā, arī šeit ir problēmas un ik pa laikam kāda sabiedrības grupa izsaka savu neapmierinātību, taču kopējais sabiedrības noskaņojums nav neapmierinātība. Un to jūt.
Es neplānoju atgriezties, man šeit patīk.

Tagad ir populāri atskatīties uz aizejošo desmitgadi. Pirms desmit gadiem es aizgāju no darba Rīgas domē un pilnīgi droši neparedzēju savu šī brīža situāciju. Diezgan mežonīga desmitgade bijusi, ar labāku rezultātu kā daždien gaidīts.