Pirms gadiem desmit es biju diezgan pārliecināts, ka drīzāk agri kā vēlu pārcelšos dzīvot uz ārzemēm. Nekāda konkrēta mērķa vai plāna man gan nebija, toties bija pārliecība. Tomēr, neskatoties uz pāris neveikliem mēģinājumiem, tas nenotika. Dzīve, gadiem ejot, iegriezās citās sliedēs, iekšējo hipiju aizvien ciešāk smacēja depresīvais un komfortu mīlošais mileniālis un doma par emigrāciju, lai arī nepazuda pavisam, savu aktualitāti zaudēja. Līdz nesenai pagātnei, kad darba darīšanās 3 mēnešus pavadīju Ņujorkā. Tā pilsēta manī atmodināja to sajūtu, kad gribas visu pamest, mesties iekšā nezināmajā un pārcelties dzīvot citur. Taču man vairs nav divdesmit un uz tādām avantūrām es sevi nekad neļautu pierunāt. Regulāri par to iedomājos, taču loģiskā prāta daļa nebeidza atkārtot, ka man nav pilnīgi nekā, ko es varētu kādam šajā miljonu pilsētā piedāvāt, lai tur spētu izdzīvot. Tajā pašā laikā bija arī nomācoša sajūta, ka darbs, ko daru šobrīd, ir sevi izsmēlis un gandrīz vienīgais, kas mani tajā tur, ir komforts, ko tas sniedz. Tā nu aptuveni pusotru gadu vēlāk esmu nonācis līdz situācijai, kurā pēc divām nedēļām ir mana pirmā darba diena jaunajā darbā. Oslo.
Un es zinu, ka atkal būs tā sirreālā sajūta kā tad, kad pirmo dienu gāju uz darbu Manhetenā. Es? Šeit? Kādā vispār sakarā? Principā, tādi brīži ir vienīgie, kuru dēļ ir kaut cik interesanti eksistēt.