Ar kaunu jāatzīst, ka esmu kritis par upuri masu histērijai un izlasījis Meiteni ar pūķa tetovējumu. Vienīgais, ko varu minēt sev par attaisnojumu, ka ne jau es to grāmatu pirku vai meklēju bibliotēkas plauktos. Meita atnesa no skolas bet pēc pārdesmit lapām atzina par neinteresantu. Domāju gan, neviena paša vampīra, kā vēlāk pats pārliecinājos.
Ko es par to domāju? Ak, nevienu neinteresē! Nu nekas, es tik un tā uzrakstīšu, par spīti.
Tīri tā nekas. Detektīvs kā jau detektīvs. Patīkami atsvaidzina sajūtas, jo darbība norit šaipus okeānam. Citādi es teikt, ka standarta pastāsts par maniaka meklēšanu (kā man tie visi riebjas!), pilns klišeju, ieskaitot glābēja ierašanos tieši tajā brīdī, kad ļaundaris gatavojas laupīt galvenā varoņa nevainību. Pieļauju, ka no valodniecības viedokļa, šī grāmata ir pilna ar zviedru lingvistiskā novatorisma pērlēm, taču, tā kā ar svedišu esmu uz Jūs, tad lasīju tulkojumā, kāds nu tas ir, un šis prieks orgasmēt par "īslandēm" un "nēderlandēm" zviedru versijā diemžēl man gāja secen.
Īsumā - mudaki jūs esat. Kaut kāds mārketinga lohs uz grāmatas pēdējā vāka sarakstījis slavas dziesmas ar nolūku palielināt pārdošanas apjomus, un jūs viņam dziedat nopakaļus.