|
|
|
Augusts 12., 2020
10:57
dažas grāmatas paliek ar tevi uz ilgu laiku. tagad, lasot nerātes ierakstu par rasu, uzreiz atcerējos grāmatu, kuru izraku vecmammas skapī, un nespēju atrauties, kamēr neizlasīju. tā bija skumja un depresīva grāmata ar nelaimīgām beigām, un drīzāk par ābeļdārziem, nevis rasu, bet to grāmatu es atcerēšos mūžam. lasīt gan nekad vairs nelasīšu. nu un vajag tādu depresņaku sarakstīt? kopš tā laika man palicis iespaids, ka visas latviešu grāmatas ir depresijas kalngals. nāves ēnā necik daudz iespaidu neuzlaboja. vai vienas vasaras zieds. vai zosukalna meitenes. taču liels bija mans pārsteigums uzzināt, ka " katrīna" nemaz nav latviešu autora darbs, bet somu! should've known! līdz ar to, visas katrīnas man asociējas ar šo katrīnu, nevis katrīnu lielo, piem.
|
Comments:
Es lasīju, šķiet, igauņu "Kadriju", also kinda depressing.
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/151004/2403) | | From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) f |
|---|
| Date: | 12. Augusts 2020 - 13:14 |
|---|
| | | (Link) |
|
domāju, vai "dinas grāmatu" vispār rokās ņemt :D
Kas tur bija? Man šķiet es arī šo esmu lasījusi
Ir jau arī ne depresīvas. Pansija pilī (man patika), Lauztā sirds uz goda dēļa
| | From: | f |
|---|
| Date: | 12. Augusts 2020 - 13:18 |
|---|
| | | (Link) |
|
nu tur katrīna apprecas ar plānā galdiņa urbēju, šis sasola viņai zelta kalnus, t.i., ābeļdārzu, par kuru viņa dikti sapņo - ies un rīta rasā lasīs ābolus. solījumus viņš netur, nopērk māju supernabadzīgā zemē, nekas tur neaug, naudas nav, cerības sadirstās un veltās, vīrs kaut kur pie beigām arī nomira, vot, neatceros, vai beigās kāda ābele deva ābolus, jo palikusi sajūta, ka ne, un pat ja jā, tad tik un tā ne pietiekami daudz, lai viestu cerību par kādu laimību nākotnē.
Šī dikti depresīva, mana mamma bija kaut kad jaunībā lasījusi un izteicās, ka gribētu pārlasīt. Tā nu es Ibook atradu un nopirku, aizvedu mammai. Viņa palasīja un teica, ka ļoti depresīva un vairs nelasīja. Un pareizi darīja. Bet vispār man liekas, ka ziemeļniekiem kā tādiem vairumā gadījumu rakstāmie gabali ir samērā depresīvi. Un arī filmām scenāriji un lugas - attiecīgi visi tādi bēdīgi. Man gan liekas, ka daudz krutāk ir sacerēt kaut ko tādu, kas raisa vēlmi dzīvot, rosina cerību u.t.t. Jo nošokēt un sāpināt jau vajag krietni mazāk prāta un iemaņu kā iepriecināt, sasmīdināt un viest cerību.
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/151003/2403) | | From: | f |
|---|
| Date: | 12. Augusts 2020 - 13:20 |
|---|
| | | (Link) |
|
true dat. ziemeļniekiem gan sanāk labi detektīvi. no latviešiem gan nevienu, šķiet, nezinu..? "stum stum" man patika, bet tā jau pat ar savu humoru bija un ne detektīvs, hehe.
Kolbergam labi, man patika, sižeti gan padomju laika. Judina tagad ar šo aizraujas, neesmu lasījusi
Ir arī tajā ziemeļnieciskajā drūmumā savs sarms. Dinas grāmatas bija brīnišķīgas. Čerņa, protams. Lāgerlēva. Galu galā arī trollīši mumini, Lindgrēne un Kestners
Gane, kalpone un saimniece, A. Nolivāra, arī somu.
Šitā no sērijas caur ērkšķiem uz zvaigznēm, lai gan ērkšķu vairāk, bet, man patika, ātri lasās. |
|
