|
Augusts 12., 2020
f | 10:57
dažas grāmatas paliek ar tevi uz ilgu laiku. tagad, lasot nerātes ierakstu par rasu, uzreiz atcerējos grāmatu, kuru izraku vecmammas skapī, un nespēju atrauties, kamēr neizlasīju. tā bija skumja un depresīva grāmata ar nelaimīgām beigām, un drīzāk par ābeļdārziem, nevis rasu, bet to grāmatu es atcerēšos mūžam. lasīt gan nekad vairs nelasīšu. nu un vajag tādu depresņaku sarakstīt? kopš tā laika man palicis iespaids, ka visas latviešu grāmatas ir depresijas kalngals. nāves ēnā necik daudz iespaidu neuzlaboja. vai vienas vasaras zieds. vai zosukalna meitenes. taču liels bija mans pārsteigums uzzināt, ka " katrīna" nemaz nav latviešu autora darbs, bet somu! should've known! līdz ar to, visas katrīnas man asociējas ar šo katrīnu, nevis katrīnu lielo, piem.
|
Reply
|
|
|
Sviesta Ciba |