nu tur katrīna apprecas ar plānā galdiņa urbēju, šis sasola viņai zelta kalnus, t.i., ābeļdārzu, par kuru viņa dikti sapņo - ies un rīta rasā lasīs ābolus. solījumus viņš netur, nopērk māju supernabadzīgā zemē, nekas tur neaug, naudas nav, cerības sadirstās un veltās, vīrs kaut kur pie beigām arī nomira, vot, neatceros, vai beigās kāda ābele deva ābolus, jo palikusi sajūta, ka ne, un pat ja jā, tad tik un tā ne pietiekami daudz, lai viestu cerību par kādu laimību nākotnē.

(Reply to this) (Parent)