Lidmašīna
laižas lejā, vēl tikai daži metri, bet zem mums joprojām okeāns. Skats caur
otru logu – ar palmām un ziediem apauguši kalni, brūni ieži un smalki
ūdenskritumiņi. Pārvarot vēju, caur turbulenci un dažām nobālušām pasažieru
sejām veiksmīgi piezemējamies uz gludā asfalta dažus metrus no Atlantijas
ūdeņiem. Tā ir Madeiras salas lidosta. Vienā pusē Āfrika, otrā Eiropa, trešā
Amerika. Bet tā pa īsta šeit ir tikai viena puse – Atlantijas okeāns.