o!Porto

alexas laiks okeāna krastā

3/28/10 04:29 pm

citam sviestam cita ciba

še pat atrodami īsie un garie Portugāles laika stāstiņi.

Bet alexas personīgie pastāstiņi citā SMILŠKASTĒ tagad.

3/2/10 02:38 pm

saudade 

protugāļi lepojas ar šo vārdu, jo iztulkot to citās valodās ar vienu vārdu neesot iespējams. ilgas, cerības, prieks un skumjas, atmiņas un sapņi - tas viss ielpst tajā.

tāpat kā "saudade" ir arī mana pusotra nedēļa, kopš esmu Latvijā. ar ilgām un sapņiem pēc Portugāles, ar prieku un cerībām uz pavasari, ar skumjām un apņēmībām mājās, ar darbiem un tai pat laikā bezdarbību.

kā Inga bija teikusi – vērtīgākais ir tas, ka ir, par ko ilgoties, pat ja skumji. ir.

    Latviešos pāmaiņas šajā laikā:
    * tik daudz humpalu veikalu škiet Jelgavā nekad nav bijis;
    * īgnums acīs un balsīs; bet sāpīgāk ir ar tām skumjām sejām un nomāktām gaitām;
    * lāstekas vājprātā lielas, notekas nepareizi esot sabūvētas;

    [mēs tādas garas, caurpīdīgas lāstekas bērnudārzā pie žoga lauzā, garšīgas bija]
    * sen nav redzēts, a tik daudz cilvēku vienlaikus uz tukšas ielas pie sarkanās gaismas stāv un nekust no vietas;

kaut kā tīk man tā braukāšana un vilcieni, arī prakses vietas cilvēki un siltās telpas


2/10/10 05:23 pm

salas dienas

Lidmašīna laižas lejā, vēl tikai daži metri, bet zem mums joprojām okeāns. Skats caur otru logu – ar palmām un ziediem apauguši kalni, brūni ieži un smalki ūdenskritumiņi. Pārvarot vēju, caur turbulenci un dažām nobālušām pasažieru sejām veiksmīgi piezemējamies uz gludā asfalta dažus metrus no Atlantijas ūdeņiem. Tā ir Madeiras salas lidosta. Vienā pusē Āfrika, otrā Eiropa, trešā Amerika. Bet tā pa īsta šeit ir tikai viena puse – Atlantijas okeāns.
 
 


2/9/10 06:55 pm

Done!

Porto Universitātes darbi padarīti. Sarežģīti ne, bet apjomīgi gan.
 
p.s. ieskatījos draudziņos... nu ir par šķebīgu!

2/2/10 10:52 pm

asumins progresam

shovakar diezgan nepatikami pastridejos ar vienu no kursabiedriem.
ir chabigi ap sirdi, tachu nu nebutu nekas jauns, ka alexa ar kadu ta asak padiskute... ipashais shaja tikai valoda - portugalu.
re, progress ir [vismaz valodai, ne raksturam]!

1/31/10 12:13 pm

Verde que te quiero verde.
Verde viento. Verdes ramas.
El barco sobre la mar
y el caballo en la montaña.
Con la sombra en la cintura
ella sueña en su baranda,
verde carne, pelo verde,
con ojos de fría plata.
Verde que te quiero verde…

García Lorca



























1/26/10 10:48 pm

Ivars Ījabs: "Latvijas politikā līdz šim ideoloģiskajiem apsvērumiem patiesi ir bijusi atvēlēta sekundāra loma, brīžiem pat pilnībā noliedzot jebkādu politikas saikni ar domāšanu."
rakst iekš potika.lv

1/26/10 09:37 pm

Dzīve nemīl, ja par daudz tiek skumta. Arī tad, ja rētas slikti dzīst, arī tad, ja mēs zem viena jumta būsim tikai tad, kad ārā līst.../O.Vācietis/

1/25/10 06:31 pm


Contagiarte. Bildē ir [ne]iespējami perfektākais šis vietas paskata variants, taču tukš un kluss. Vakaros mūzika un cilvēki nomaina sakoptību un skaistās krāsiņas - labākās dejojamās ballītes Porto pilsētā!

1/23/10 11:09 am

Īpašs portugāļu stāsts par ilgām Estória do Gato e da Lua [video]    (angliski [video])

1/22/10 04:56 pm

Verde que te quiero verde.
Verde viento. Verdes ramas.
El barco sobre la mar
y el caballo en la montaña.
Con la sombra en la cintura
ella sueña en su baranda,
verde carne, pelo verde,
con ojos de fría plata.
Verde que te quiero verde…

García Lorca


1/21/10 12:44 pm

pietura Klinķis
Ar nepraata autobusu pa ku-kuu maģistraali līdz pieturai Kliņķis.
pieturaa kaapjam aaraa un nogriezham pirmajaa skeersielaa. tur ir taada
spilgi zala maaja, uz palodzes seed zils putnins un melns kakis.
parole.... beigtu napoleonu aprok zemee lai tas nesmird.
Inga, 2008. pavasaris.

Kāds ir bijis?


1/20/10 11:51 pm

Atpakaļ Porto!
[iesācies šīs zemes izbaudīšanas un darbu kārtošana spēdējais mēnesis. vakar un šodien saule manā logā karsē.]

iejūtamies Spīlberga komandas lomās
Visi neprofesionāļi, mani izvirzīja par vismazāk neprofesionālu no neprofesionāļu mazā bariņa. Nu jau otro dienu darbojos: lenķu meklēšana, gaismu novērtēšana, zoom vairāk vai mazāk, baltās krāsas balanss, mikrofonu saslēgšana un skaņu pārbaudīšana, vadu attīšana un statīvu montēšana, beigus beigās arī pogu saspiešana. Mūsu komandā to dēvē par operātora darbu. Šodien mums - operātorei, scenāristei un grimma māksliniecei - piebiedrojās aktieris: pusgarā mētelī ar šalli un retro sajūtas platmali. Pēcpusdienā iepirkšanās ielas (rua st. Catarina) garāmgājēji šķībi noskatījās, bet daļa arī ielenca filmēšanas placi, vērodama mūsu neprofesionālo profesionālā paskata darbošanos.
Uzjautrinošs nogurums. Bet darbu vēl daudz šajā lauciņā.
 
rinda
SASUP - viena baismulīga vieta iekš Porto. Jo izvairīties nevar, ja kojās dzīvot gribas, bet arī izturēt nav viegli: portugāļu lēnīgums, flegmatisms, neattapība un pohujisms - viss vienā kompletkā, izteikti un vienuviet, proti, nelielajā universitātes saimnieciskās daļas lietu kārtošanas ēkā. Trepes ir platas un garas; ikreiz ērtio noder sēdēšanai, gaidot savu rindas kārtas numuriņu divu stundu neciešamā garumā.

trepēs latvieši runā
Pēc mikroviļņu krāsns darbības apgūšanas laimīgi (ar vakariņu šķīvi rokās) devos uz istabiņu, kad trepēs kāds vaicā: "Alexa, tā esi tu?" Latviski! Nu jau trīs dienas ar Laini esam kaimiņienes. Šīvakara sarunas garas. Laimīgā meitēn' - viņai būs siltais pavasaris iekš skaistās dievnvidzemes :)


p.s. Mājās bija jauki. Netiku un neuzspēju visu iecerēto; pie jūras būs jābrauc februārī. Toties sirdij tīkami: *paldies Dievam *prieks par Pranku ģimeni *divi jauki galda spēļu vakari (pa vienam katrā no manām pilsētām)

1/13/10 12:08 pm

kino.Rīga
greznie griestu rotājumi, apgleznotās sienas, popmozais balkons un karaliskie krēsli foajē telpā. Tas viss pretī Valdības ēkai. Kopā ar vēl 12 zāles apmeklētājiem skatījāmies filmu "Tulpe"- kas smeldzīgs un skumjš šajā komēdijā, bet to saprotu tikai šodien.
p.s. sāku pierast pie ziemas. varbūt pat ragutiņas jāiet meklēt.

1/11/10 06:29 pm

1/11/10 02:28 pm

žinkst. omes mājā krāsns kurinās bez apstājas - līdz 40 mīnusā aiz durvīm Sibīrijā. sals žinkst.
draugiem Brazīlijā gan siltāk + 30
arī Latvijā ne vainas (-10) un Portugālē tāpat (+10), pat sniegs kalnainajos rajonos klāj zemi (Covilha)

1/9/10 07:18 pm

aaaaaa-a, sniegs
biju jau aizmirsusis, kā tas ir, ka kājas slīd uz visām pusēm, no debesīm krīt mazs, balsts un pūkains, sals ir ieķēries pirkstos un degunā, pat vilnas dūrainīši no Sibīrijas un latviešu zeķes nelīdz, ka tev mugurā trāpa pika un tu izvārties mīkstajā sniegā. sākumā ne neprieka, ne patikas, bet maz pamazām aiziet, ieskrienās un bladāc! kupenā iekšā =)

1/7/10 12:57 pm

1/4/10 04:13 pm

putnubūris

starp žurnālistikas un jurisprudences fakultāti jaunā gada pirmajā pirmdienā manīju cilvēku ar spaini galvā

tuk tuk
kto tam?

1/4/10 01:11 pm

2010.

Ja ticēt paražai - kā jauno gadu sagaidīsi, tā arī pavadīsi - tad es visu DiviTūkstošiDesmito dejošu lietū.

Bet še sīkāk, fragmentāri un pēc kārtas:
*31.decembra rītā maza asariņa nobirts, jo iecienītā trenažieru zālē un pirtī atgriezties vairs nebūs iespējas (nu sākas tās pirmās no pēdējām lietām Portugālē);
*maza iepirkšanās par labu jaunā gada sagaidīšanai;
*pucēšanās – pati par sevi vērtīga un izbaudāma aktivitāte;
*tikšanās ar dažiem draugiem pārvēršas 30 cilvēku mītiņam pie norunātās metro stacijas; gandrīz neviens nerunā portugāliski un veseli divi latviski! (tīkami vēlēt laimīgu gadu savā valodā);
*tīkami arī saņemt apsveikumus no mājām. paldies!
*pēc mazām uzkodām un sarunām kopistiska (nu jau ap 40 cilvēku) došanās uz centrālo laukumu;
*gaidām;
* 1..2..3.. 2010! mūzika, dejas laukā, apsveikumi, šampanietis, prieks.
*dejojam..
*dejojam..
*dejojam..
*sāk smidzināt, nē, līt!
*dejojam..
*un joprojām turpinām dejot;
*mājupceļā pie kāda pagalma Adela atrod suni... sāk skriet pakaļ un ķert to, šamējais mūk pāri ielai, bet meitene neatlaidīga. Brīdī, kad viņa to piedabū sev klēpī, es smieklos lokos zālājā;
*ciemošanās pie draugiem izvēršās čehu salami, desiņu notiesāšanā, kā arī tiramisū kopistiskajā notiesāšanā;
*nakts jokaina – ar izkrišanu no gultas un dīvainiem zvaniem;
*rīts turpinās ar čammāšanos, virsjaku un džemperu novilkšanu autobusa pieturā (saulīte karsē), kur tiek sagaidīts transports, kas mūs aizved līdz okeānam;
*2010. gada pirmā diena viļņu bungošanas un sāļo vēju plosīšanās pavadīta. Labu cilvēku satikšana un saujiņa vērtīgu sarunu.

12/30/09 06:06 pm

mould

            Biežāk sastopamie parfimērijas izstrādājumi mūsmājā: „Mould nr. 5”, „CocoMold”, „Nina Mould” Turpinu brīnīties par portugāļu celtniecības prasmi, proti, neprašumu. Skaisti, jā, skaisti, taču pagalam nepraktiski. Slikto materiālu un lietus dēļ nu mūsu dzīvoklis zied! Līdzās pelējuma skaistajiem vijumiem, neizpaliek īpašā ‘pavasara smarža’. Drēbes ar to ir sasūkušās pamatīgi, pat izejot laukā tā iežmiedzas degunā.

            Varbūt tieši šī iemesla dēļ janvāra otrajā pusē pārvācos uz kopmītnēm. Jahuuuu, apkure, zemā maksa, internets un žāvējamā mašīna – viss vienā komplektā!




mājīgi iekš rua Graciosa

12/28/09 03:47 pm


Vakariņas

            Lai itāļi man piedod, bet tā arī neesmu iemācījusies ēst spageti ar mērci restorānos un citās publiskās vietās.

            Dzīvā mūzika ar dažādām spāņu, portugāļu, brazīļu un angļu populārajām melodijām, taču pārsteigums bija dzirdēt Marijas Noumovas dziesmu. Un portugāļi to atzina par pazīstamu un labu esam.

            Dažiem labiem ieceres, bet es pat cietos riekstus no ruma glāzes netaisot cimpelēt ārā!

 

Tagad zinu, kur tie putni ziemo. Grūti gan būs nākamajā rudenī, kad sals nāks un lapas kritīs, nedoties tiem līdzi. 


pārīšnovērojumi

            Man pretī sēž pārītis: mīlīgi čabinās un flirtē, smaida un bučojas, viens otrā ieskatās un rociņās sadodas... mīlīgi, nē? Jo īpaši tāpēc, ka abi tā ap gadiem 55. Priekā!


nu par tām mājām, mājām

Klausos Intaru Busuli un aizveru acis. Domas kāpj iekšā vilcienā rīga-jelgava, brauc, mazliet nosalst, drīz vien pabraucu arī garām Ozolnieku dīķim. Kad austiņās Mofo, domas dzīvojas pa Valmieras vilcienu – cauri mežiem, kupenu pilniem, egļu un priežu valstībai, miestiem, pakalniem un strautiem. Gandrīz, gandrīz tā.

Saulainās dienās debesis zilum zilas bez jel mazākā mākonīša. Mākoņu laikā līst un drūms kļūst. Kad braukšu mājās, ļaušu pirkstiem sasalt un atsalt, bildējot jūrmalas debess baltos spalvu mākoņus. Tā, lai nepakustināt un sāp. Tā, lai debesis un tikai debesis. Tā, lai jūra un debesis šalkst.


12/23/09 05:37 pm

vienreiz dzimis un dzīvs.
Sirsnīgi Kristus svētkos!


Current Music: Anete- Balti ziedi

12/22/09 09:18 pm

„.. es nedomāju, ka daudzi ir tik garīgi nestabili cilvēki, kas tik vēlu naktīs skatās domes sēdes..” [video]


(pašpikots no Dzirkstītes. paldies!)

12/22/09 08:04 pm

mana Porto pilsētas noskaņa: B.B.King & Eric Clepton - Come rain or come shine

12/18/09 01:50 pm

nesagaidāmās pusdienas

Tagad zinu, kāpēc daudzi brazīļi ir tik ļoti tievi/slaidi – pļāpāšanā un laika vilkšanā pusdienu pagatavošana noris vismaz trīs stundas. Ja man nāktos gatavot tādā pat ātrumā, ēstu labākais reizi nedēļā.


 

Ķīnietis uz latvietis satiekas Londonā. Ķīnietis vaicā:
- No kuras valsts esi?
- No Latvijas.
- Cik daudz jūs esat?
- Divi ar pus miljoni.
-Mmm, diezgan daudz... un kurā viesnīcā esat apmetušies?

Draugi mani dēvē par unikālo latvieti..

 

 

izturība

Pāsteidzoši, ka un cik izturīgi ir viņi – portugāļi.
Izturīgi pret karstumu vasarās.
Izturīgi pret drebināšanos un bezapkures aukstumu ziemās.
Tas čalis liek svīst ikvienam; jo īpaši pašiem izturīgākajiem/centīgākajiem. Veloairobikas trenerītis. Pat ausis svīst. Šajā nodarbībās pats izturīgākais ir kāds pavecāks (iespējams Z-svētku vecīša vecuma) vīrietis.



Attiecībās ar okeānu ir vajadzīga prakse un pieredze... atkal jau esmu ar slapjiem bikšu galiem:) 

12/17/09 07:23 pm

aaaaaaaa, gribu Ziemassvētku balles!!!
[ar pucēšanos, izdejošanos, mandarīniem, smaidiem un deju zālē aizmirstām kurpēm]

12/14/09 01:09 pm

O K E Ā N S: mana mazā /l i e l ā/ Porto mīlestība [bildēs]

12/7/09 07:22 pm

lietainās brīvdienās sēžam mājās vai ejam uz mūzikas namu kafiju dzert [bildes]

12/4/09 01:53 pm

mazie ciniķi, lielie sapņotāji

11/30/09 11:32 am

Ceļā uz... kurieni?

            Brīvdienās otro reizi mūžā biju Spānijā. Stāsts atkal jau tas pats: salasās draugu bariņš, iznomā mašīnu, brauc un ... iemaldās, un, protams, nonāk Spānijā. Portugālē laikam vispār ir tikai divas apmaldīšanās iespējas – jūra vai Spānija. Labi, ka nevienā, ne otrā vīzas nevajag.

 

mans īpašais dzeltenais zieds

            Šovakar manā tējaskrūzē liels dzeltens kā rudens saule zieds. Varbūt tieši tāpēc vairs nenāk raudiens par sabojāto atmiņas karti fotokamerā. Tomēr... tās bildes bija tik ļoti... nu tik tiešām.... ak.

 

i e s l ē d z ā s

1.novembrī tas sākās –  sākās ar garām kāpnēm, elektriķiem un lampiņu mutuļiem. Bija jauka vienaldzība, ka tur, virs galvas, kaut kas karājas. Divas nedēļas vēlāk  i e s l ē d z ā s! Ak, šausmas! Mirguļo, vizuļo, acīs lec un spārdās Tās gaismiņu lamtiņu vājprāts. Viņi to dēvē par ielu Ziemassvētku rotājumiem.

 

biezpienamaize

protams, ne jau īstā svaigi ceptā, tomēr maizīte un biezpiens ira. Vēl šodien manā šķīvī vārīti kartupeļi, griķi, marinēti gurķīši un sālīts biezpiens ar dzērvenēm, krūzītē Rūķīšu tēja (kumelītes, kliņģerītes, smiltsērkšķi, nātres, kaķpēdiņas, dzērvenes) un blakus Vētrasputns. Tējaspaciņas uzraksts „Baudi Latvijas dabas bagātību!”. Garša.

 

p.s. Paldies Elīnai par ieteikumiem un veikalam „Troika” par biezpiena atlaidēm.

11/24/09 07:31 pm

Šodien gribas kliegt: griiiiibuuu KEFĪRU!

 

Vai zinājāt, ka septiņos no rīta fitnesa centri ir pārpildīti?

 

rokdarbu pulciņš nr.223

(pirmdienas vakars)

            Nu tad tā – šodien trijatā (!meitenes!) esam atstiepušas no veikala dīvāna detaļas, kas ir gan metāla un koka konstrukcijas, gan matracis. Padzērām tēju, ieēdām šokolādi, paskatījāmies uz kasti un nolēmām, ka mums tas brīnums ir jāsaskrūvē! Žofija ņēmās ap instrukciju, es ap detaļām, Adela vienkārši pļāpāja... tagad ir pusdivi naktī un mūsu viesistabā ir jauns dīvāns! Ha! :p

 

Hey, guys, can you fly also? (‘poteri’)

            Viscaur melni: uzvalkos, ar gariem, plīvojošiem apmetņiem, biezām mapītēm padusē, rokās gari koka kāti (tādi kā milzīgas karotes), pēc izskata mazliet iedomīgi. Nē nē, es nestāstu par iecienīto filmu Harijs Poters, bet gan realitāti – Universidade do Porto studentiem. Cik līdz šim esmu izpratusi šo lietu: tā ir kāda studentu apvienība, kurā tiek tikai paši centīgākie šādas aktivitātes kārotāji; viņiem ir dažned dažādi iekšējie noteikumi; ik pa laikam var redzēt šamējos pulcējamies kādos stūros un kaktos. Viņi arī ir tie, kam vaļa pārbaudīt (precīzāk mocīt) fukšus uz izturību. Mazajiem pirmkursnieciņiem vairāk nekā mēnesi nākas nopūlēties vaigu sviedros – dīvaini apģērbi, dziesmas, vecāko kursu bezierunu paklausība, jau nerunājot par piepumpēšanos un sazin vēl kādas aktivitātes.

‘Poteri’ ir vienmēr un visur: rīta agrumā metro un autobusos, dienā skolā, kafejnīcās, uz lielām, vakaros parkos un bāros. Dažbrīd krēslīgajās vai patumšajās vakara stundās, šauro, tumsonīgo ieliņu ielenkumos, satikt šāda izskata bariņus klusām čupojamies, spocīgi sametas mazliet; nesaprast, kur realitāte, kur filmas. Reiz Adela [meitene no blakus istabiņas] kādā pavēlā nakts stundā nedaudz iereibusi devās mājup; pēkšņi ieraugot šādu drūzmēšanos, pieskrien tiem klāt un vaicā: „Hey, guys, can you fly also?” Joku un nostāstu par viņiem klīst daudz un dažādi, piem., ka šos tērpus nedrīkst mazgāt divus gadus..

 

Sage pub

Jahuuuuu, šodien beidzot strādā Vidzemes Augstskolas pieeja Sage un citām lieliskām interneta vietnēm!!! Univerdidade do Porto tāds zvērs nav pieejams; laikam jau tāpēc kursabiedri nevarēja saprast skaļo izsaucienu un priecāšanos.

 

kurpīts manas

Nekad vairs augstpapēžu kurpes Portugālē – ar tām esmu garāka pār visiem portugāļu vīriešiem!

Bet par apavu ražotni šejienē gan var teikt tikai labu: kvalitatīvi, izskatīgi un par samērīgām naudiņām. Neiespējami neiepirkt mazliet lielākos daudzumos :))


11/23/09 10:04 am

portugāļu pārsteigums

proti, pārsteigums par portugāļiem.

Spāņiem kultūršoks, arī brazīlieši tā dīvaini jūtas, sastopoties ar tipisko portugālismu. Varētu domāt: Eiropas paši dienvidi, tātad arī cilvēki tādi naski uz sadraudzēšanos. Bet šeku nekā – portugāļi ir tauta diezgan noslēgta, pieiet tiem tuvāk nav nemaz nav viegli un ātri. Pirmo mēnesi nevarēju i saprast, vai šamējiem pamanījuši, ka kursā jauns cilvēciņš. Izrādās – pamanījuši gan, bet izrāda tik šobrīd.

            Piemēram, pirms pāris nedēļām beidzot esmu startējusi savas portugāļu valodas publiskošanā, jo veselu vienu slaidu nolasīju portugāliski. Kursabiedru aplausi neizpalika; dikti jauki!

            Kādā no agrajiem steidzīgajiem rītiem cerēju klusiņām izšmaukt cauri telpai pilnai ar ‘poteriem’ [par tiem būs atsevišķs stāsts] un nelaimīgajiem pirmkursniekiem, kad izskanēja ap četrdesmit cilvēku sacītais „goodmornig, alexa!”. Jums arī būtu labs garīgais visam rītam =]

            Pēdējā un visnotaļ mīlīgākā portugāļu jaukumu piedzīvošana pagāštrešdien, kad kursabiedri uzaicināja uz mazām, māju vakariņām. Nedaudz vairāk kā desmit cilvēku kompānijā sarunas, gatavošana, siermaizītes un lazaņja, arī ģitāra un dziesmas, mazā uzdejošana, šampanietis, neizpalika, protams, kopistiskā trauku mazgāšana, sarunas un izsmiešanās.

 

11/23/09 10:01 am

briesmīgie aukstumi :D

Pēkšņa atziņa, ka Brazīlijā takš šobrīd vasara. Un viņi, brazīļi, nabadziņi še, Eiropas dienvidos, salst. Mans īso piedurkņu krekliņš saulainajās dienās vnk biedē šos... nu kā tā var, nu kā tā var! Reiz Lukas (brazīļu izcelsmes kursabiedrs, kurš retums piepalīdz ar vietējās valodas saprašanu) ar šausmām acīs stāstīja, ka esot redzējis raidījumu, ka cilvēki iet pirtī un uzreiz pēc tās lec !aukstā, ledainajā dīķī. Ārpāc, kā gan viņi sirdstrieku nedabū! Tas esot bijis kaut kur Krievijā, bet reportieris, britu čalīts, izdomājis pamēģināt to pašu, taču kļuva gandrīz vai zaļš aiz asām izjūtām :D Kad atbildēju, ka ‘o, tas taču lieliski!!! Jo īpaši, ja arī sniegs apkārt lielos daudzumos,’ Lukas attapties nevarēja ilgi :D

Taču ko nu tur brīnīties, ja lielākā daļa šamējo nemaz nav redzējuši sniegu. Pat daži paziņas portugāļi nav tikuši nekad mūžā izpikoties un izvārtīties kupenās.

 

Valsts svētki, manas valsts svētki

Šogad 18. novembris tāds mazliet nostalģisks, bet ļoti tīkams padevies. Visu dienu staigāju ar piespraustu Latvija karodziņa zīmīti un stāstīju portugāļiem, ka nu šī ir Latvijas svētku diena, par ko šamējiem bija padaudz jautājumu. Prieks atbildēt un skaidrot. Vakarpusē nelielās kursabiedru vakariņās gardais portugāļu šampanietis tika saskandināts par Latviju, pie tam ar tīri precīzi izrunāto „Priekā!”. Kā arī viens no kursabiedriem sāk pamazām apgūt latviešu valodu un pretī manam ‘olā!’ ir ‘sveika!’.

 

saldā smarža

Kastaņu dūmu, māju pelējuma un portvīna darītavu smaržas – dažbrīd dzēlīgas, tomēr paliekošas atmiņā ilgtermiņā. Saldākais no tām – rūgušu ogu aromāts... ja vien pats dzēriens smaržotu tāpat, bet laikam jau labi, ka tā nava ;) Starp citu, par vīniem un vīniņiem, gardiem, danķigiem, izciliem un dajebkādiem ir tāpat kā ar vietējo maizīti ilgstoši manām garšas kārpiņām absolūti nepaciešami!

            Māju pelējumu stāsts gan trakāks, jo nu jau nenākas tālu iet, lai sajustu pilsētai tipisko smaciņu. Brīvdienās mūsmājās ievācās sēnīte (pelējums) – abās guļamistabās zem logiem. Diezgan draņķīga tā lieta: zaļa, pleķaina un rada sajūtu, itkā mana istaba būtu prusaku apdzīvota... brrr, tur vēl nākas gulēt.

 

tur naktīs mēdz dejot

Ceļš ved augšup, gandrīz tā galā starp pussabrukušām kaimiņmājām ēka kā jau tipiski portugāliska: cakainām flīzītēm un augstām, pašaurām durvīm – Contagearte. Iekšā gan viss mazliet mazāk romantiski un vairāk nemierīgi – divos stāvos, gaiteņos, dārzā un uz trepēm cilvēku drūzma, mūzika, dejas. Kad pāri pusnaktij augšējā stāva grīda mēdz ļodzīties no dejotāju soļiem, un ne jau kādiem nejaušiem, bet gan brazīļu un portugāļu mūzikas pavadītas salstas, tango un daudzas man nezināmas kustības.

 

Erasmus laiks

Prāta vētra. Vakardienas trakums

Vēl vakardienas trakums tepat ap mani vīd

Ir galvā tāds kā vakuums.

[..]

Tik dzirdu balsis vēl sauc;

Tā gribas atbildēt, bet nevaru,

Jo atkal esmu te – starp debesīm un savām rētām,

Kur domās plosās likteņa vējš.

Tas mani dzen un mani mētā

Un reizēm pat uz pusēm plēš

 

pēclietus burvīgums

Ziniet, mēdz būt tādas dienas kā šī, kad noguli visu rītu, ārā joprojām līst un darīt negribas neko. Nākas sevi piespiest. Un nu jau satuntuļojusies un ar lietussargu virs galvas esmu ārā no mājas. Tā kā Anne (Covilhā iepazītā meitene) ir ciemos, tad jārāda viņai pilsētas labumi. Bet ko tad aiz šīs lietus sienas var saskatīt. Nolemjam doties otrpus upes portvīna darītavu meklējumos. Un tad notiek brīnumi, kas iespējami tikai dienās kā šī, kārtīgi samirkstam, atrodam vienu no jaukākajām darītavām, nogaršojam pa drusciņai no vairākiem vīniem, lietus norimst, izstaigājam mazās ieliņas, tiekam pie garām maizītēm. Brīnos, cik gan maz ir vajadzīgs labam garastāvoklim. Lai pārstāj līt.

 

sadzejojumi

            Ilgi kārotais mazis sapnīts ielavīties kādā no dzejas vakariem, bet ne ta laika, ne ta cilvēku, ne ta drosmes pietika. Porto pilsēta palīdz un atrod, proti, nekas nekur nav jāmeklē, vnk viss notiek. Ar dzeju dažādās valodās, svecītēm un karstvīnuvīnu krūzītēs. Patika, ilgtermiņā gan nebūtu šāda klubiņa pastāvīgā viese, taču saujumā ar jaunām iepazīšanām, brazīļu daudzumu, itāļu vakariņām un dažiem jauniegūtajiem draugiem visnotaļ labi pavadīts laiks.

11/21/09 12:50 am - velais vakars soruden

lai snieg.
Lai var puceties, vilkt melno kleitinu, perlu mazos auskarinus, samta kurpites, krasot lupas sarkanigi.
Lai var svinigi staigaties un priecaties.
Lai gaismas nodziest, un baudit.
Lai ar pedejam orkestra speletam notim atskan ovacijas.
Lai operas eka staro tumsniga pilseta.
Lai var dzert teju ar balzamu Vecriga pec.
Un lai snieg, lai snieg.
gribu ta.

11/18/09 11:37 am - inmost

mēdz teikt, ka cilvēku dvēseles kā vientuļas salas
katrā no tām kāda dārgumu slēptuve
taču pat dimanti ir jāslīpē

tā es raksturotu filmu "Sala": http://www.youtube.com/watch?v=Wkw2rN_ywKw

11/10/09 04:25 pm

viens no akdaēmiskajiem darbiņiem še Jūsu vērtējumam!
 
mūzika, protams, brazīļu: Maria Rita
video gan pašmāju darbiņš: Brenna, Paola un Alexa (Universidade do Porto)

10/28/09 09:03 am - pastāstiņi

Vakar vakarā lasīju Saulītes d-grāmatas par Turciju (starp citu iesaku kā lielisku lasāmvielu; kolekcijā pieejamie stāsti: Turcija, Dienvidkoreja. Draugos atrodama kā Santa Saulīte.) un atminējos vēl dažas neizstāstītās lietas par Porto.

Tātad:

 

Kastaņi dūmo stūru stūros; pat tā saucamā biznesa daļa pilsētā ir dūmu un smaku ielenkta. Ja vien dažkārt neasarotu acis no tiem, tad skats visnotaļ romantisks; tam ļoti piestāvētu sarkandzeltenās kļavu lapas, kas še stipri deficītā.

 

Lasot Saulītes d-grāmatu par turku vati, proti, turku vīriešiem ar vati galvā, sanāca domāt par portugāļiem... līdzīgām vates būšanām. Nemaz nebūtu pārsteigta atnākt uz baseinu un secināt, ka viņi aizmirsuši ūdeni tajā ieliet, jo, piemēram, atbildīgais darbinieks satika draugu un aizpļāpājās pie kafijas tases.

Piemērs iz dzīves, autobuss iepildīts un pārpildīts ar ļaudīm, spiežās, drūzmējās, bet tā kaut kā saprātīgi. Šoferīts ierauga uz ielas kādu labu paziņu, apstādina busu, atver logu un sāk tik čatot... Taču pats dīvainākais, ko dara pasažieri. NEKO! Turpina tik vien savstarpējās klaču sišanas un nepievērš uzmanību.

Nekādīgi nevaru saprast, kur viņiem iekšās tik ilgi, daudz un gari runāt, runāt un runāt.

 

 

Poļi. P o ļ i! traki , pagalam traki. Jautrība nekad nebeidzas un uz piedzīvojumiem arī nav jāgaida ilgi.

 

 

Luksafori – lielākoties tie domāti mašīnām, jo pārējie, proti, gājēji dodas pāri ielai, kad un kā grib, pie tam lielākoties nemaz nepaskatoties palabi-pakreisi. Un vispār nu jau ir dīvaini stāvēt un gaidīt zaļo gaismu.

 

Man patīk atkritumu sistēma Porto: pirmkārt, iespēja tos šķirot dauzviet, bet otrkārt, kā vien slovēku meitene brīnijās: „at evning i put tresh outside next to the doors and at morning it just disappearded”.

 

Mans durvju numurs ir 223, divus metrus tālāk ir 227. Nereti gadās, ka blakus esošo durvju numuru starpā ir kādi desmit-divdesmit skaitļi. Ja neskaita šo faktu, tad nu man ļoti patīkas viņu kāpņu telpu sistēma. Gandrīz visām mājām, kas nav modernas un dikti jaunas, katras durvis ved uz atsevišķu dzīvoklīti, proti, nevis viena liela, smirdīga un apčurāta kāpņu telpa ar milzīgu kvantumu dzīvokļu, bet gan tīra, patīkama un domāta vienai ģimenei – atsevišķi un tam klāt aizslēdzama. Un vēl tādu veco filmu sajūtu piedod durvju zvana trūkums; tām joprojām ir saglabājies klauvējamais rokturītis.

 

Ar tejkannām līdzīgi kā apkuri – tradicionāli un tipiski nepastāv. Pirmā doma bija, ka žigli vien jāpērk, nu jau sarasts un aprasts ar mazliet ilgo vārīšanos uz plītiņas. Trakāk iet koju iedzīvotājiem (kam nav plītiņas) un spāņiem. Kojinieki silda ūdeni mikroviļņu krāsnī, daži labi iemanījušies vārīt makaronus tajā, bet profiņu pat cept kartupeļus. Trakāk iet spāņiem, jo tie vnk dzer tēju ar ūdeni no karstā krāna.

 

Bija doma atmest jau tiiik ļoti pierasto kafijas dzeršanu vairākas reizes dienā. Taču aizvien un azvien atrodu iemeslus to turpināt. Pirmkārt, protams, lieliskā garša, un otrs, šīsdienas atziņa, ka kafijas biezumi joprojām ir labākais pīlings ādai – iedarbīgi, dabīgi, lēti un bonusā ierīvētas dabīgās eļļas bez mazkas, ak jā, pēc ilgstošas lietošanas solārija efekts nodrošināts.

 

Portugāļi dzer un smēķē, daudz dzer un daudz smēķē, daudz dzer vīna un daudz smēķē iekštelpās, dzer līdz noreibumam un smēķē hašišu līdz dumumam – tas pienāk ātri.

 

Kas notiek, ja gados nejauns portugālis cenšas runāt ar tevi savā mēlē, bet tu nesaproti? Viņš sāks runāt l e n ā k  un skaļāk!, tad v ē l  l ē n ā k  un vēl skaļāk!, cerībā, ka šādi nu tev vajadzētu to saprast. Beigu beigās skats sanāk dīvains: acis blisinošs ārzemnieks, tam pretī kliedzos portugālis, kas meģina izskaidrot ceļu līdz autobusa stacijai, pārbļaujot visu apkārtējās ielas troksni.

10/26/09 05:24 pm - brīvdienu dīvainības un parastums

Sestdiena
gluži kā māju būšana - mierīgi. No rīta (kas gan nav gluži rīts) ilgi tīrījām, berzām un mēzām dzīvokli. Tagad ir jauki. Tad pusdienas absolūti latviešu gaumē, proti, kartupeļi ar sēņu mērci un bietēm, saldajā ērkšķogu ķīselis. Vakarā liepziedu tēja, grāmatas un filma.

Svētdienas
dīvainība, ka izpēros no mājas vēl pirms pusdienlaika. Nākamā – pirmo reizi mūžā pareizticīgo dievkalpojumā tiku arī pie lasāmā teksta (iepriekš nekad neesmu redzējusi to uz papīra). Mazā iepirkšanās iekļāva sevī flirtu ar pārdevēju... svarīgākais – portugāļu valodās! Un jau pēc dažām minūtēm satiku uz ielas cilvēkus, kas vaicāja pareizo virzienu... latviešu valodā!


p.s. un šajās brīvdienās tapa atrasta motivācija vakara skrējieniem.

10/20/09 11:52 am - rudens ne kā rudens

Portugāļi saka auksti; es cenšos saglabāt savu Ziemeļeiropas cieņu un klusēt par šo tēmu. Tomēr sacīt jāsaka, ka jau nedēļu vakaros priecājos par mazo platību dzīvoklītī; kopā ar Adelu cenšamies to kurināt ar svecēm.
Vai mēs trakas? Vai mums apkuri vēl nepieslēdza?
Hmmm... nepieslēdza gan, iemesls visnotaļ pragmatisks: portugāļiem apkures nav!!!
Protams, mazliet turīgākie un jauno māju īpašnieki tiek pie šādām ekstrām. Tomēr pārējie iztiek kā jau iztiek.... bet kādā tieši veidā, vēl neesmu noskaidrojusi.
Vakar lekcijās rokas sildīju ar datoru; mājās – ar tēju un svecītēm...

Tomēr sazin ko žēloties sirdsapziņa neļauj...kaut vai tāpēc, ka vēl svētdienas pēcpusdienā sauļojāmies pie okeāna. Un nevis kafejnīcā aiz stikliem centāmies noķert kādu siltumiņu, bet gan pludmalē uz mazliet rupjajām smiltīm aptuveni 70 centimetrus no Atlantijas skaistā [mazliet gan par tuvu šī vieta izrādījās, jo aptuveni pēc pusotras stundas, kad saldi snauduļoju, okeāns sabangojās un mēs ar visām mantām tikām piespiedkārtā izpeldēties... :]

Pašā vakarā, kad nolēmām ar Adelu mazliet pārskriet, sazin kādā veidā pārvarējām slinkumu, izpērāmies ārā no mājas... un ak, tik lielisks vakars sen nav bijis. Silts, bet mazliet lietains, portugāļu mūzika un laipnie riteņbraucēji. Aiz prieka, lecot, dejojot un dziedot radio dziesmām līdzi, tikām aizskriet tik tālu, cik iepriekš nebijām spējušas... jahuu!

10/17/09 06:36 pm

Labās lietas šodien ir divas - portugāļu ģitāra un jūrasveltes.
Visas pārējās nevarētu gan dēvēt par sliktajām, bet drīzāk l ē n ā m!

Rīts kā jau rīts, tikai auksts, ar iesnām, toties auzu putra un dzērveņu ievārījumu brokastīs.
Portugāļu ģitāra - skaisti, tomēr vislabāk klausāma nevis dienas vidū, bet uz pusnakts pusi... jo īpaši labi skan ar kādu portvīna glāzi, iespējams ugunskuru, desiņām, teltīm un mežu visapkārt [bet tā nu interpretācija par portugāļu lietām no latviešu skatu punkta].

Otra labā lieta ir pusdienas, proti, visi tie mazie jūras dzīvnieciņi (astoņkājiņi, gliemezīši) iekš rīsiem un mērces.

L ē n ā lieta sekoja pēc pusdienām, kad tikām līdz savam grupu darbam. Proti sākt vajadzēja divos. Uzsākām trijos ar pusdienām. Ap četriem tikām pie datoriem un runāšanas. Tagad ir pusastoņi, bet mūsu pieci slaidi vēl nav pabeigti... garās runas spāņu un brazīļu stilā...grrrr!
Powered by Sviesta Ciba