3/28/10 04:29 pm
citam sviestam cita cibaše pat atrodami īsie un garie Portugāles laika stāstiņi.
Bet alexas personīgie pastāstiņi citā SMILŠKASTĒ tagad.
saudade
protugāļi lepojas ar šo vārdu, jo iztulkot to citās valodās ar vienu vārdu neesot iespējams. ilgas, cerības, prieks un skumjas, atmiņas un sapņi - tas viss ielpst tajā.
tāpat kā "saudade" ir arī mana pusotra nedēļa, kopš esmu Latvijā. ar ilgām un sapņiem pēc Portugāles, ar prieku un cerībām uz pavasari, ar skumjām un apņēmībām mājās, ar darbiem un tai pat laikā bezdarbību.
kā Inga bija teikusi – vērtīgākais ir tas, ka ir, par ko ilgoties, pat ja skumji. ir.
Latviešos
pāmaiņas šajā laikā:
* tik daudz humpalu veikalu škiet
Jelgavā nekad nav bijis;
* īgnums acīs un balsīs; bet sāpīgāk
ir ar tām skumjām sejām un nomāktām gaitām;
* lāstekas
vājprātā lielas, notekas nepareizi esot sabūvētas;
[mēs
tādas garas, caurpīdīgas lāstekas bērnudārzā pie žoga lauzā,
garšīgas bija]
* sen nav redzēts, a tik daudz cilvēku
vienlaikus uz tukšas ielas pie sarkanās gaismas stāv un nekust no
vietas;
kaut kā tīk man tā braukāšana un vilcieni, arī prakses vietas cilvēki un siltās telpas
2010.
Ja ticēt paražai - kā jauno gadu sagaidīsi, tā arī pavadīsi - tad es visu DiviTūkstošiDesmito dejošu lietū.
Bet še sīkāk, fragmentāri un pēc kārtas:
*31.decembra rītā maza
asariņa nobirts, jo iecienītā trenažieru zālē un pirtī atgriezties vairs nebūs
iespējas (nu sākas tās pirmās no pēdējām lietām Portugālē);
*maza iepirkšanās par labu
jaunā gada sagaidīšanai;
*pucēšanās – pati par
sevi vērtīga un izbaudāma aktivitāte;
*tikšanās ar dažiem
draugiem pārvēršas 30 cilvēku mītiņam pie norunātās metro stacijas; gandrīz
neviens nerunā portugāliski un veseli divi latviski! (tīkami vēlēt laimīgu gadu
savā valodā);
*tīkami arī saņemt
apsveikumus no mājām. paldies!
*pēc mazām uzkodām un
sarunām kopistiska (nu jau ap 40 cilvēku) došanās uz centrālo laukumu;
*gaidām;
* 1..2..3.. 2010! mūzika, dejas laukā, apsveikumi,
šampanietis, prieks.
*dejojam..
*dejojam..
*dejojam..
*sāk smidzināt, nē, līt!
*dejojam..
*un joprojām turpinām
dejot;
*mājupceļā pie kāda
pagalma Adela atrod suni... sāk skriet pakaļ un ķert to, šamējais mūk pāri
ielai, bet meitene neatlaidīga. Brīdī, kad viņa to piedabū sev klēpī, es
smieklos lokos zālājā;
*ciemošanās pie draugiem
izvēršās čehu salami, desiņu notiesāšanā, kā arī tiramisū kopistiskajā notiesāšanā;
*nakts jokaina – ar
izkrišanu no gultas un dīvainiem zvaniem;
*rīts turpinās ar
čammāšanos, virsjaku un džemperu novilkšanu autobusa pieturā (saulīte karsē), kur tiek sagaidīts transports, kas mūs aizved līdz okeānam;
*2010. gada pirmā diena
viļņu bungošanas un sāļo vēju plosīšanās pavadīta. Labu cilvēku satikšana un saujiņa
vērtīgu sarunu.
mould
Biežāk sastopamie
parfimērijas izstrādājumi mūsmājā: „Mould nr. 5”, „CocoMold”, „Nina Mould”
Turpinu brīnīties par portugāļu celtniecības prasmi, proti, neprašumu. Skaisti,
jā, skaisti, taču pagalam nepraktiski. Slikto materiālu un lietus dēļ nu mūsu
dzīvoklis zied! Līdzās pelējuma skaistajiem vijumiem, neizpaliek īpašā
‘pavasara smarža’. Drēbes ar to ir sasūkušās pamatīgi, pat izejot laukā tā
iežmiedzas degunā.
Varbūt tieši šī iemesla
dēļ janvāra otrajā pusē pārvācos uz kopmītnēm. Jahuuuu, apkure, zemā maksa, internets
un žāvējamā mašīna – viss vienā komplektā!
Vakariņas
Lai itāļi man piedod, bet
tā arī neesmu iemācījusies ēst spageti ar mērci restorānos un citās publiskās
vietās.
Dzīvā mūzika ar dažādām
spāņu, portugāļu, brazīļu un angļu populārajām melodijām, taču pārsteigums bija
dzirdēt Marijas Noumovas dziesmu. Un portugāļi to atzina par pazīstamu un labu
esam.
Dažiem labiem ieceres, bet es pat cietos riekstus no ruma glāzes netaisot cimpelēt ārā!
Tagad zinu,
kur tie putni ziemo. Grūti gan būs nākamajā rudenī, kad sals nāks un lapas
kritīs, nedoties tiem līdzi.
pārīšnovērojumi
Man pretī sēž pārītis: mīlīgi čabinās un flirtē, smaida un bučojas, viens otrā ieskatās un rociņās sadodas... mīlīgi, nē? Jo īpaši tāpēc, ka abi tā ap gadiem 55. Priekā!
nu par tām mājām, mājām
Klausos Intaru Busuli un aizveru acis. Domas kāpj
iekšā vilcienā rīga-jelgava, brauc, mazliet nosalst, drīz vien pabraucu arī
garām Ozolnieku dīķim. Kad austiņās Mofo, domas dzīvojas pa Valmieras vilcienu
– cauri mežiem, kupenu pilniem, egļu un priežu valstībai, miestiem, pakalniem
un strautiem. Gandrīz, gandrīz tā.
Saulainās dienās debesis zilum zilas bez jel
mazākā mākonīša. Mākoņu laikā līst un drūms kļūst. Kad braukšu mājās, ļaušu
pirkstiem sasalt un atsalt, bildējot jūrmalas debess baltos spalvu mākoņus. Tā,
lai nepakustināt un sāp. Tā, lai debesis un tikai debesis. Tā, lai jūra un
debesis šalkst.
(pašpikots no Dzirkstītes. paldies!)
nesagaidāmās pusdienas
Tagad zinu, kāpēc daudzi brazīļi ir tik ļoti tievi/slaidi – pļāpāšanā un
laika vilkšanā pusdienu pagatavošana noris vismaz trīs stundas. Ja man nāktos
gatavot tādā pat ātrumā, ēstu labākais reizi nedēļā.
Ķīnietis uz latvietis satiekas Londonā. Ķīnietis
vaicā:
- No kuras valsts esi?
- No Latvijas.
- Cik daudz jūs esat?
- Divi ar pus miljoni.
-Mmm, diezgan daudz... un kurā viesnīcā esat apmetušies?
Draugi mani dēvē par unikālo
latvieti..
izturība
Pāsteidzoši, ka un cik
izturīgi ir viņi – portugāļi.
Izturīgi pret karstumu vasarās.
Izturīgi pret drebināšanos un bezapkures aukstumu ziemās.
Tas čalis liek svīst ikvienam; jo īpaši pašiem izturīgākajiem/centīgākajiem. Veloairobikas
trenerītis. Pat ausis svīst. Šajā nodarbībās pats izturīgākais ir kāds pavecāks
(iespējams Z-svētku vecīša vecuma) vīrietis.
Ceļā uz... kurieni?
Brīvdienās otro reizi mūžā
biju Spānijā. Stāsts atkal jau tas pats: salasās draugu bariņš, iznomā mašīnu,
brauc un ... iemaldās, un, protams, nonāk Spānijā. Portugālē laikam vispār ir
tikai divas apmaldīšanās iespējas – jūra vai Spānija. Labi, ka nevienā, ne otrā
vīzas nevajag.
mans īpašais dzeltenais zieds
Šovakar manā tējaskrūzē
liels dzeltens kā rudens saule zieds. Varbūt tieši tāpēc vairs nenāk raudiens
par sabojāto atmiņas karti fotokamerā. Tomēr... tās bildes bija tik ļoti... nu
tik tiešām.... ak.
i e s l ē d z ā s
1.novembrī tas sākās – sākās ar
garām kāpnēm, elektriķiem un lampiņu mutuļiem. Bija jauka vienaldzība, ka tur,
virs galvas, kaut kas karājas. Divas nedēļas vēlāk i e s l ē d z ā s! Ak, šausmas! Mirguļo, vizuļo,
acīs lec un spārdās Tās gaismiņu lamtiņu vājprāts. Viņi to dēvē par ielu Ziemassvētku
rotājumiem.
biezpienamaize
protams, ne jau īstā svaigi ceptā, tomēr maizīte
un biezpiens ira. Vēl šodien manā šķīvī vārīti kartupeļi, griķi, marinēti
gurķīši un sālīts biezpiens ar dzērvenēm, krūzītē Rūķīšu tēja (kumelītes,
kliņģerītes, smiltsērkšķi, nātres, kaķpēdiņas, dzērvenes) un blakus
Vētrasputns. Tējaspaciņas uzraksts „Baudi Latvijas dabas bagātību!”. Garša.
p.s. Paldies Elīnai par ieteikumiem un veikalam
„Troika” par biezpiena atlaidēm.
Šodien gribas kliegt:
griiiiibuuu KEFĪRU!
Vai zinājāt, ka septiņos
no rīta fitnesa centri ir pārpildīti?
rokdarbu pulciņš nr.223
(pirmdienas vakars)
Nu tad tā – šodien trijatā
(!meitenes!) esam atstiepušas no veikala dīvāna detaļas, kas ir gan metāla un
koka konstrukcijas, gan matracis. Padzērām tēju, ieēdām šokolādi, paskatījāmies
uz kasti un nolēmām, ka mums tas brīnums ir jāsaskrūvē! Žofija ņēmās ap
instrukciju, es ap detaļām, Adela vienkārši pļāpāja... tagad ir pusdivi naktī
un mūsu viesistabā ir jauns dīvāns! Ha! :p
Hey, guys, can you fly also? (‘poteri’)
Viscaur melni: uzvalkos,
ar gariem, plīvojošiem apmetņiem, biezām mapītēm padusē, rokās gari koka kāti
(tādi kā milzīgas karotes), pēc izskata mazliet iedomīgi. Nē nē, es nestāstu
par iecienīto filmu Harijs Poters, bet gan realitāti – Universidade do Porto
studentiem. Cik līdz šim esmu izpratusi šo lietu: tā ir kāda studentu
apvienība, kurā tiek tikai paši centīgākie šādas aktivitātes kārotāji; viņiem
ir dažned dažādi iekšējie noteikumi; ik pa laikam var redzēt šamējos
pulcējamies kādos stūros un kaktos. Viņi arī ir tie, kam vaļa pārbaudīt
(precīzāk mocīt) fukšus uz izturību. Mazajiem pirmkursnieciņiem vairāk nekā
mēnesi nākas nopūlēties vaigu sviedros – dīvaini apģērbi, dziesmas, vecāko
kursu bezierunu paklausība, jau nerunājot par piepumpēšanos un sazin vēl kādas
aktivitātes.
‘Poteri’ ir vienmēr un visur: rīta agrumā metro un
autobusos, dienā skolā, kafejnīcās, uz lielām, vakaros parkos un bāros. Dažbrīd
krēslīgajās vai patumšajās vakara stundās, šauro, tumsonīgo ieliņu ielenkumos,
satikt šāda izskata bariņus klusām čupojamies, spocīgi sametas mazliet;
nesaprast, kur realitāte, kur filmas. Reiz Adela [meitene no blakus istabiņas]
kādā pavēlā nakts stundā nedaudz iereibusi devās mājup; pēkšņi ieraugot šādu
drūzmēšanos, pieskrien tiem klāt un vaicā: „Hey, guys, can you fly also?” Joku
un nostāstu par viņiem klīst daudz un dažādi, piem., ka šos tērpus nedrīkst
mazgāt divus gadus..
Sage pub
Jahuuuuu, šodien beidzot strādā Vidzemes
Augstskolas pieeja Sage un citām lieliskām interneta vietnēm!!! Univerdidade do
Porto tāds zvērs nav pieejams; laikam jau tāpēc kursabiedri nevarēja saprast
skaļo izsaucienu un priecāšanos.
kurpīts manas
Nekad vairs augstpapēžu kurpes Portugālē – ar tām
esmu garāka pār visiem portugāļu vīriešiem!
Bet par apavu ražotni šejienē gan var teikt tikai labu: kvalitatīvi, izskatīgi un par samērīgām naudiņām. Neiespējami neiepirkt mazliet lielākos daudzumos :))
portugāļu pārsteigums
proti, pārsteigums par
portugāļiem.
Spāņiem kultūršoks, arī brazīlieši tā dīvaini
jūtas, sastopoties ar tipisko portugālismu. Varētu domāt: Eiropas paši
dienvidi, tātad arī cilvēki tādi naski uz sadraudzēšanos. Bet šeku nekā –
portugāļi ir tauta diezgan noslēgta, pieiet tiem tuvāk nav nemaz nav viegli un
ātri. Pirmo mēnesi nevarēju i saprast, vai šamējiem pamanījuši, ka kursā jauns
cilvēciņš. Izrādās – pamanījuši gan, bet izrāda tik šobrīd.
Piemēram, pirms pāris
nedēļām beidzot esmu startējusi savas portugāļu valodas publiskošanā, jo veselu
vienu slaidu nolasīju portugāliski. Kursabiedru aplausi neizpalika; dikti
jauki!
Kādā no agrajiem
steidzīgajiem rītiem cerēju klusiņām izšmaukt cauri telpai pilnai ar ‘poteriem’
[par tiem būs atsevišķs stāsts] un nelaimīgajiem pirmkursniekiem, kad izskanēja ap četrdesmit cilvēku sacītais
„goodmornig, alexa!”. Jums arī būtu labs garīgais visam rītam =]
Pēdējā un visnotaļ
mīlīgākā portugāļu jaukumu piedzīvošana pagāštrešdien, kad kursabiedri
uzaicināja uz mazām, māju vakariņām. Nedaudz vairāk kā desmit cilvēku kompānijā
sarunas, gatavošana, siermaizītes un lazaņja, arī ģitāra un dziesmas, mazā
uzdejošana, šampanietis, neizpalika, protams, kopistiskā trauku mazgāšana,
sarunas un izsmiešanās.
briesmīgie aukstumi :D
Pēkšņa atziņa, ka Brazīlijā takš šobrīd vasara. Un
viņi, brazīļi, nabadziņi še, Eiropas dienvidos, salst. Mans īso piedurkņu
krekliņš saulainajās dienās vnk biedē šos... nu kā tā var, nu kā tā var! Reiz
Lukas (brazīļu izcelsmes kursabiedrs, kurš retums piepalīdz ar vietējās valodas
saprašanu) ar šausmām acīs stāstīja, ka esot redzējis raidījumu, ka cilvēki iet
pirtī un uzreiz pēc tās lec !aukstā, ledainajā dīķī. Ārpāc, kā gan viņi
sirdstrieku nedabū! Tas esot bijis kaut kur Krievijā, bet reportieris, britu čalīts,
izdomājis pamēģināt to pašu, taču kļuva gandrīz vai zaļš aiz asām izjūtām :D
Kad atbildēju, ka ‘o, tas taču lieliski!!! Jo īpaši, ja arī sniegs apkārt
lielos daudzumos,’ Lukas attapties nevarēja ilgi :D
Taču ko nu tur brīnīties, ja lielākā daļa šamējo
nemaz nav redzējuši sniegu. Pat daži paziņas portugāļi nav tikuši nekad mūžā
izpikoties un izvārtīties kupenās.
Valsts svētki, manas valsts svētki
Šogad 18. novembris tāds mazliet nostalģisks, bet
ļoti tīkams padevies. Visu dienu staigāju ar piespraustu Latvija karodziņa
zīmīti un stāstīju portugāļiem, ka nu šī ir Latvijas svētku diena, par ko
šamējiem bija padaudz jautājumu. Prieks atbildēt un skaidrot. Vakarpusē
nelielās kursabiedru vakariņās gardais portugāļu šampanietis tika saskandināts
par Latviju, pie tam ar tīri precīzi izrunāto „Priekā!”. Kā arī viens no
kursabiedriem sāk pamazām apgūt latviešu valodu un pretī manam ‘olā!’ ir
‘sveika!’.
saldā smarža
Kastaņu dūmu, māju pelējuma un portvīna darītavu
smaržas – dažbrīd dzēlīgas, tomēr paliekošas atmiņā ilgtermiņā. Saldākais no
tām – rūgušu ogu aromāts... ja vien pats dzēriens smaržotu tāpat, bet laikam
jau labi, ka tā nava ;) Starp citu, par vīniem un vīniņiem, gardiem, danķigiem,
izciliem un dajebkādiem ir tāpat kā ar vietējo maizīti ilgstoši manām garšas
kārpiņām absolūti nepaciešami!
Māju pelējumu stāsts gan
trakāks, jo nu jau nenākas tālu iet, lai sajustu pilsētai tipisko smaciņu.
Brīvdienās mūsmājās ievācās sēnīte (pelējums) – abās guļamistabās zem logiem. Diezgan
draņķīga tā lieta: zaļa, pleķaina un rada sajūtu, itkā mana istaba būtu prusaku
apdzīvota... brrr, tur vēl nākas gulēt.
tur naktīs mēdz dejot
Ceļš ved augšup, gandrīz tā galā starp pussabrukušām kaimiņmājām ēka kā jau
tipiski portugāliska: cakainām flīzītēm un augstām, pašaurām durvīm –
Contagearte. Iekšā gan viss mazliet mazāk romantiski un vairāk nemierīgi –
divos stāvos, gaiteņos, dārzā un uz trepēm cilvēku drūzma, mūzika, dejas. Kad
pāri pusnaktij augšējā stāva grīda mēdz ļodzīties no dejotāju soļiem, un ne jau
kādiem nejaušiem, bet gan brazīļu un portugāļu mūzikas pavadītas salstas, tango
un daudzas man nezināmas kustības.
Erasmus laiks
Prāta vētra. Vakardienas trakums
Vēl vakardienas trakums
tepat ap mani vīd
Ir galvā tāds kā vakuums.
[..]
Tik dzirdu balsis vēl
sauc;
Tā gribas atbildēt, bet
nevaru,
Jo atkal esmu te – starp
debesīm un savām rētām,
Kur domās plosās likteņa
vējš.
Tas mani dzen un mani
mētā
Un reizēm pat uz pusēm
plēš
pēclietus burvīgums
Ziniet, mēdz būt tādas dienas kā šī, kad noguli
visu rītu, ārā joprojām līst un darīt negribas neko. Nākas sevi piespiest. Un
nu jau satuntuļojusies un ar lietussargu virs galvas esmu ārā no mājas. Tā kā
Anne (Covilhā iepazītā meitene) ir ciemos, tad jārāda viņai pilsētas labumi.
Bet ko tad aiz šīs lietus sienas var saskatīt. Nolemjam doties otrpus upes
portvīna darītavu meklējumos. Un tad notiek brīnumi, kas iespējami tikai dienās
kā šī, kārtīgi samirkstam, atrodam vienu no jaukākajām darītavām, nogaršojam pa
drusciņai no vairākiem vīniem, lietus norimst, izstaigājam mazās ieliņas,
tiekam pie garām maizītēm. Brīnos, cik gan maz ir vajadzīgs labam garastāvoklim. Lai pārstāj līt.
sadzejojumi
Ilgi kārotais mazis
sapnīts ielavīties kādā no dzejas vakariem, bet ne ta laika, ne ta cilvēku, ne
ta drosmes pietika. Porto pilsēta palīdz un atrod, proti, nekas nekur nav
jāmeklē, vnk viss notiek. Ar dzeju dažādās valodās, svecītēm un karstvīnuvīnu
krūzītēs. Patika, ilgtermiņā gan nebūtu šāda klubiņa pastāvīgā viese, taču
saujumā ar jaunām iepazīšanām, brazīļu daudzumu, itāļu vakariņām un dažiem
jauniegūtajiem draugiem visnotaļ labi pavadīts laiks.
Vakar vakarā lasīju Saulītes d-grāmatas par
Turciju (starp citu iesaku kā lielisku lasāmvielu; kolekcijā pieejamie stāsti:
Turcija, Dienvidkoreja. Draugos atrodama kā Santa Saulīte.) un atminējos vēl
dažas neizstāstītās lietas par Porto.
Tātad:
Kastaņi dūmo stūru stūros; pat tā saucamā biznesa
daļa pilsētā ir dūmu un smaku ielenkta. Ja vien dažkārt neasarotu acis no tiem,
tad skats visnotaļ romantisks; tam ļoti piestāvētu sarkandzeltenās kļavu lapas,
kas še stipri deficītā.
Lasot Saulītes d-grāmatu par turku vati, proti, turku
vīriešiem ar vati galvā, sanāca domāt par portugāļiem... līdzīgām vates
būšanām. Nemaz nebūtu pārsteigta atnākt uz baseinu un secināt, ka viņi
aizmirsuši ūdeni tajā ieliet, jo, piemēram, atbildīgais darbinieks satika
draugu un aizpļāpājās pie kafijas tases.
Piemērs iz dzīves, autobuss iepildīts un pārpildīts ar ļaudīm, spiežās,
drūzmējās, bet tā kaut kā saprātīgi. Šoferīts ierauga uz ielas kādu labu
paziņu, apstādina busu, atver logu un sāk tik čatot... Taču pats dīvainākais,
ko dara pasažieri. NEKO! Turpina tik vien savstarpējās klaču sišanas un
nepievērš uzmanību.
Nekādīgi nevaru saprast, kur viņiem iekšās tik ilgi, daudz un gari runāt,
runāt un runāt.
Poļi. P o ļ i! traki , pagalam traki. Jautrība nekad nebeidzas un uz
piedzīvojumiem arī nav jāgaida ilgi.
Luksafori – lielākoties tie domāti mašīnām, jo pārējie, proti, gājēji dodas
pāri ielai, kad un kā grib, pie tam lielākoties nemaz nepaskatoties
palabi-pakreisi. Un vispār nu jau ir dīvaini stāvēt un gaidīt zaļo gaismu.
Man patīk atkritumu sistēma Porto: pirmkārt, iespēja tos šķirot dauzviet,
bet otrkārt, kā vien slovēku meitene brīnijās: „at evning i put tresh outside
next to the doors and at morning it just disappearded”.
Mans durvju numurs ir 223, divus metrus tālāk ir 227. Nereti gadās, ka
blakus esošo durvju numuru starpā ir kādi desmit-divdesmit skaitļi. Ja neskaita
šo faktu, tad nu man ļoti patīkas viņu kāpņu telpu sistēma. Gandrīz visām
mājām, kas nav modernas un dikti jaunas, katras durvis ved uz atsevišķu dzīvoklīti,
proti, nevis viena liela, smirdīga un apčurāta kāpņu telpa ar milzīgu kvantumu
dzīvokļu, bet gan tīra, patīkama un domāta vienai ģimenei – atsevišķi un tam
klāt aizslēdzama. Un vēl tādu veco filmu sajūtu piedod durvju zvana trūkums;
tām joprojām ir saglabājies klauvējamais rokturītis.
Ar tejkannām līdzīgi kā apkuri – tradicionāli un tipiski nepastāv. Pirmā
doma bija, ka žigli vien jāpērk, nu jau sarasts un aprasts ar mazliet ilgo
vārīšanos uz plītiņas. Trakāk iet koju iedzīvotājiem (kam nav plītiņas) un
spāņiem. Kojinieki silda ūdeni mikroviļņu krāsnī, daži labi iemanījušies vārīt
makaronus tajā, bet profiņu pat cept kartupeļus. Trakāk iet spāņiem, jo tie vnk
dzer tēju ar ūdeni no karstā krāna.
Bija doma atmest jau tiiik ļoti pierasto kafijas dzeršanu vairākas reizes
dienā. Taču aizvien un azvien atrodu iemeslus to turpināt. Pirmkārt, protams,
lieliskā garša, un otrs, šīsdienas atziņa, ka kafijas biezumi joprojām ir
labākais pīlings ādai – iedarbīgi, dabīgi, lēti un bonusā ierīvētas dabīgās
eļļas bez mazkas, ak jā, pēc ilgstošas lietošanas solārija efekts nodrošināts.
Portugāļi dzer un smēķē, daudz dzer un daudz smēķē, daudz dzer vīna un
daudz smēķē iekštelpās, dzer līdz noreibumam un smēķē hašišu līdz dumumam – tas
pienāk ātri.
Kas notiek, ja gados nejauns portugālis cenšas runāt ar tevi savā mēlē, bet
tu nesaproti? Viņš sāks runāt l e n ā k
un skaļāk!, tad v ē l l ē n ā
k un vēl skaļāk!, cerībā, ka šādi nu tev
vajadzētu to saprast. Beigu beigās skats sanāk dīvains: acis blisinošs
ārzemnieks, tam pretī kliedzos portugālis, kas meģina izskaidrot ceļu līdz
autobusa stacijai, pārbļaujot visu apkārtējās ielas troksni.