pastāstiņi

Vakar vakarā lasīju Saulītes d-grāmatas par Turciju (starp citu iesaku kā lielisku lasāmvielu; kolekcijā pieejamie stāsti: Turcija, Dienvidkoreja. Draugos atrodama kā Santa Saulīte.) un atminējos vēl dažas neizstāstītās lietas par Porto.

Tātad:

 

Kastaņi dūmo stūru stūros; pat tā saucamā biznesa daļa pilsētā ir dūmu un smaku ielenkta. Ja vien dažkārt neasarotu acis no tiem, tad skats visnotaļ romantisks; tam ļoti piestāvētu sarkandzeltenās kļavu lapas, kas še stipri deficītā.

 

Lasot Saulītes d-grāmatu par turku vati, proti, turku vīriešiem ar vati galvā, sanāca domāt par portugāļiem... līdzīgām vates būšanām. Nemaz nebūtu pārsteigta atnākt uz baseinu un secināt, ka viņi aizmirsuši ūdeni tajā ieliet, jo, piemēram, atbildīgais darbinieks satika draugu un aizpļāpājās pie kafijas tases.

Piemērs iz dzīves, autobuss iepildīts un pārpildīts ar ļaudīm, spiežās, drūzmējās, bet tā kaut kā saprātīgi. Šoferīts ierauga uz ielas kādu labu paziņu, apstādina busu, atver logu un sāk tik čatot... Taču pats dīvainākais, ko dara pasažieri. NEKO! Turpina tik vien savstarpējās klaču sišanas un nepievērš uzmanību.

Nekādīgi nevaru saprast, kur viņiem iekšās tik ilgi, daudz un gari runāt, runāt un runāt.

 

 

Poļi. P o ļ i! traki , pagalam traki. Jautrība nekad nebeidzas un uz piedzīvojumiem arī nav jāgaida ilgi.

 

 

Luksafori – lielākoties tie domāti mašīnām, jo pārējie, proti, gājēji dodas pāri ielai, kad un kā grib, pie tam lielākoties nemaz nepaskatoties palabi-pakreisi. Un vispār nu jau ir dīvaini stāvēt un gaidīt zaļo gaismu.

 

Man patīk atkritumu sistēma Porto: pirmkārt, iespēja tos šķirot dauzviet, bet otrkārt, kā vien slovēku meitene brīnijās: „at evning i put tresh outside next to the doors and at morning it just disappearded”.

 

Mans durvju numurs ir 223, divus metrus tālāk ir 227. Nereti gadās, ka blakus esošo durvju numuru starpā ir kādi desmit-divdesmit skaitļi. Ja neskaita šo faktu, tad nu man ļoti patīkas viņu kāpņu telpu sistēma. Gandrīz visām mājām, kas nav modernas un dikti jaunas, katras durvis ved uz atsevišķu dzīvoklīti, proti, nevis viena liela, smirdīga un apčurāta kāpņu telpa ar milzīgu kvantumu dzīvokļu, bet gan tīra, patīkama un domāta vienai ģimenei – atsevišķi un tam klāt aizslēdzama. Un vēl tādu veco filmu sajūtu piedod durvju zvana trūkums; tām joprojām ir saglabājies klauvējamais rokturītis.

 

Ar tejkannām līdzīgi kā apkuri – tradicionāli un tipiski nepastāv. Pirmā doma bija, ka žigli vien jāpērk, nu jau sarasts un aprasts ar mazliet ilgo vārīšanos uz plītiņas. Trakāk iet koju iedzīvotājiem (kam nav plītiņas) un spāņiem. Kojinieki silda ūdeni mikroviļņu krāsnī, daži labi iemanījušies vārīt makaronus tajā, bet profiņu pat cept kartupeļus. Trakāk iet spāņiem, jo tie vnk dzer tēju ar ūdeni no karstā krāna.

 

Bija doma atmest jau tiiik ļoti pierasto kafijas dzeršanu vairākas reizes dienā. Taču aizvien un azvien atrodu iemeslus to turpināt. Pirmkārt, protams, lieliskā garša, un otrs, šīsdienas atziņa, ka kafijas biezumi joprojām ir labākais pīlings ādai – iedarbīgi, dabīgi, lēti un bonusā ierīvētas dabīgās eļļas bez mazkas, ak jā, pēc ilgstošas lietošanas solārija efekts nodrošināts.

 

Portugāļi dzer un smēķē, daudz dzer un daudz smēķē, daudz dzer vīna un daudz smēķē iekštelpās, dzer līdz noreibumam un smēķē hašišu līdz dumumam – tas pienāk ātri.

 

Kas notiek, ja gados nejauns portugālis cenšas runāt ar tevi savā mēlē, bet tu nesaproti? Viņš sāks runāt l e n ā k  un skaļāk!, tad v ē l  l ē n ā k  un vēl skaļāk!, cerībā, ka šādi nu tev vajadzētu to saprast. Beigu beigās skats sanāk dīvains: acis blisinošs ārzemnieks, tam pretī kliedzos portugālis, kas meģina izskaidrot ceļu līdz autobusa stacijai, pārbļaujot visu apkārtējās ielas troksni.