o!Porto
alexas laiks okeāna krastā
10/2/09 08:17 pm - internets
iemesls visām neatbildētām vēstulēm un 'ignorēšanai' - internets, proti, tā neesamība manā dzīvoklītī.Bet dažkārt vakaros dodos uz augstskolu pēc wireless, taču apsargs taisa durvis ciet uz nakti un dzen ārā ilgos bibliotēkas viesus... arī šobrīd ;)
10/2/09 07:33 pm - Komunikācijas treniņš brazīļu mērcē (28.sept.)
Brazīlieši. Ak, kas par tautu! Raksturi salīdzināmi ar viņu dzimtenē audzētiem augļiem: koši, sulīgi, pārpilni kā laba un priecīga, starojoši, neizsīkstoši. Mazliet sajūsminos par satiktajiem cilvēkiem no tālās zemes. Viņi bija pirmie, kas patiesi palīdzēja iekš Porto, viņi ir tie, kurus satiekot , vienmēr smaidu, viņi ir tie, kurus gribēšu apciemot pēc Portugāles laika... un šodien gribās ticēt sapņiem =)Latvieši. Šodien satiku arī dažus no Rēzeknes
augstskolas. Tā jokaini runāt dzimtajā valodā.
Starp citu par valodu – esot šeit starp tik
daudziem dažādiem cilvēkiem sāku patiesi lepoties ar latviešu valodu un tās
saknēm. Bieži vien nākas stāstīt par savu valsti (itin bieži arī atrašanās
vietu), kultūru, sniegu un valodu... vienu no senākajām Eiropā, ar saknēm
senprūsiešu valodā un trešo sarežģītāko mācīšanās ziņā.
Studijas. Tie ir četri agrie rīti nedēļā. Šobrīd
gribās cerēt, ka tas ir vienīgais mīnuss. Fotožurnālistika – tiem, kas mani
pazīst, droši vien nemaz nevajag sīkākus komentārus par manām simpātijām pret
šādām mācībām. Ejot mājās no otrās nodarbības, nekādādīgi nespēju noticēt, ka
mans mājasdarbs uz nākamo nedēļu ir sabildēt reportāžu: pirmajai reizei tornis. Līdzīgi ir ar kursu
Lab.of sound and image – šodien skatījāmies iepriekš safilmēto materiālu un
spriedām par skatu leņķiem, fokusiem, kustībām, telpu, laiku un distancēm. Tā
filmēšanas ģēla tāda stipri sarežģītāka nekā bija domāts manā galvā. Vēl
papildus slodzi tam piešķir darbs grupā, proti, darbs starp mani (latvieti, kas
runā angliski un reti saprot portugāliski) un brazīlieti, kas runā portugāliski
un dažreiz saprot frāzes angliski. Lūk, to mēs saucam par komunikācijas
treniņu!! Neverbālā valoda un visiem 95%.
10/2/09 07:24 pm - ap citronkoku [28.sept.]
Dzīvesvieta. Ilgie un nervozie meklējumi. Ja
teikšu, ka ir tā vērts, tad droši vien nepateikšu neko. Vieta, ko neiespējami
atrast Porto pilsētu par summu, ko maksāju. Tā nav cerēti zemākā, taču iepriekš
redzētie varianti tādā pašā cenā ir attāla rajona istabiņas ar tumšām, drūmām un
mazliet netīrām sienām daudzistabu dzīvokļos. Savukārt manējais dzīvoklītis
gaišs, tīrs, jauni iekārtots, mazītiņš (tas labi ziemas sezonai) ar virtuvi,
vannasistabu un tikai divām guļamistabām, proti, man un čehu mākslas vēstures
studentei Adelai.
Sīkiņš pagalmiņš arī atrodams še – virtuves logā
tas redzams un citronkoks pa vidu tam.
Pēc kādas smagās dienas iekš pirmās nedēļas
piesolīju saviem brazīļu draugiem, kas palīdzēja meklējumos, ka savā
dzīvesvietā sarīkošu vakariņas viņiem. Re, atradu dzīvoklīti! Un pēc pirmās
nedēļas tajā tapa solītā maltīte – gardi klāts galds un padsmit jaunieši tam
apkārt. Sēdēt gan nācās uz spilveniem uz grīdas, kas tikai uzlaboja kopābūšanu.
Jahuu, pirmā ballīte izdevās godam!
p.s., brazīļi bija sajūsmā par rudzu maizīti ar sviestu un Laimas un
gotiņkončām, arī sēņu mērcīte tiem tīkama.
! Tā nu dzīvojamies ar Adelu uz rua Graciasa –
meklējam labākās ieliņas vakara sportošanai un gaidām draugus ciemos, tostarp
no Jelgavas, Valmieras, Turcijas, Vācijas un Nīderlandes.... proti, tas ir
mājiens ar mietu dažiem labiem.
10/2/09 06:54 pm
..turpinājums.
Torre – augstākais Portugāles (kontinenta daļas)
punkts. Ideja radās jau sen – jādodas apskatīt šī zeme no kādas virsotnes.
Kamēr plānoju un domāju par autobusiem, kādā no pēdējās nedēļas ballītēm kāds
poļu puisis ieminējās, ka dodas ar kājām uz Serra de Estrella . Ha ha ha.... ej
vien! Tad dažas minūtes padomāju, vēl dažas un vēl dažas: labi, ejam kopā!! Tā
nu pa fikso sarunājām detaļas un sestdienas rītā modinātājs zvanīja 4.00... ah
vēl tumšs... startējām gan mazliet vēlāk... bet tomēr startējām! Sastāvs: brits, polis, ķīniete un latviete.
Pirmais kāpiens pa pilsētas daudzajām trepēm tāds
pasmags. Toties rīta rosmei ļoti noderīgs un arī vīnogas sētmalās pa ķērienam.
Līdzi tika paņemta speciāla kalnu gājēju grāmatiņa ar karti un sarkano raustīto
līniju uz tās. Kad no pilsētas bijām tikuši ārā, sākās tāds nervozais posms.
Kādā no punktiem domas sāka dalīties par īsto taciņu turpmākajam ceļam. Kašķis
tika līdz pat dusmām un domām, ka Torre tik vien sapņos rādās mums. Tā nu
nomullējāmies pa maldīgajiem ceļiem 2-3 stundas, strīdoties un cenšoties atrast
īsto pagriezienu.... rrrrr. Kad nu manas cerības jau pietuvojās nullei,
pamanījām mazu zīmīti un ceļu, kurš šķietami ved nekurienē. Kā jau tas mēdz būt
arī pasakās – tieši tas ir mūsu īstais un pareizais ceļš.
Jahuuu!
Tālāk sekojas lielais un karstais posms, kam malās
pīlādžu koki, kraujas un akmeņu akmeņi. Karte ar sarkano raustīto līniju rādīja,
ka ceļš nu tāds līkumots... puiši ierosināja iet shortcutu. Paskatoties lejup pāri akmeņiem, sāku smieties, jo parliecība, ka tas joks. Bet šeku reku –
nekā! Pāri akmeņu akmeņiem, gar strautiņiem un maziem ūdenskritumiņiem: „girls,
don’t be afraid! Just cureful... there are some snake.”
Galapunkts šim bija maza pilsētiņa jebšu ciematiņš
– ziemā kalnu spēlpotāju iecienīta vieta, bet šobrīd liels hotelis sīkā ciematā
nekurienes vidū. Izsalkuma dzīti, devāmies pusdienot vienīgajā atrodamajā
ēšanas vietā. Garšīgi, garastāvoklis stipri uzlabojās un sākām
uzjautriunāties... bet prieks nu nebija ilgs, proti, līdz rēķina saņemšanai.
Tajā brīdī sākām nožēlot par katru maizes šķēlīti, ko neapēdām un atstājām.
Pirmā vieta Portugālē, kur visnotaļ atgriezties nevajadzētu.
Taču doma vien, ka dodamies uz Torre itin visu
padarīja labāku... devāmies pēc lēta un garšīga saldējuma + sarunas par
Austrumeiropas un Ķīnas vēsturi un alfabētu + mazais kurss ķīniešu skaitļos.
Diena jau pāri pusei, tāpēc mazliet iespringstam
uz ātrumu. Vairs nepiestājam pie katra ūdens avotiņa, strautiņa un
miniūdenskritumiņa, arī bez uzkožamajām pauzēm. Tikvien augšup un augšup...
Līdz beidzot nonākam šīsdienas augstākajā punktā: skats pāri kalnu grēdām,
piekājē mazās pilsētiņas un ciemati. Bilžu un mazo sajūsmu laiks. Šodienā
atlikušais ceļa gabals līdz nometnes vietai tik lejup vien. Steigties vairs nav
kur un izbaudām skatus.
Mums par prieku kempings ir par brīvu (pēc pusdienu
rēķina tas patiesi ir svarīgi un iepriecinoši). Noguruši ejam iekšā parkā un
izvēlāmies vietu pļaviņā starp kokiem - še celsim telti. Jauki, mīlīgi. Pēkšņi skats augšup:
ooooo! Pie pašas nometnes bāzes varena klints ar saulrieta krāsām. Smaidi mums par
būšanu še. Šokolāde un apelsīnu sula piedevā. Un pirmās atziņas, ka ideja un
gājiens ir lielisks.
Skaistās, oranžās telts celšana. Vakariņas no
kopīgi sapirktiem produktiem. Kopīgs gājiens un spokošanās pie publiskajām
izlietnēm. Spriedelēšana par topošās nakts aukstumu (viena no versijām, ka uz
rīta pusi sals varētu būt uz mīnusu pusi, bet dažiem labiem tik krekliņi mugurā
un līdzi plāniņš guļammaiss, jo šī taču Portugāle... dienvidu zeme), labāko
vietu sadalīšana iekš tilts. Došanās čučēt un vēl pāris stundu vārdu minēšanas
spēle... hi hi ha ha. lūziens.
Rīts. Jahuuu... esam dzīvi un nenosaluši... nu
labi – tikai dzīvi. Gribētos teikt, ka dzestrs, bet tie būtu meli – auksts
rīts. Mana vienīgā nenosalusī vieta uz ķermeņa ir pēdas (paldies Irēnai par latviešu
vilnas zeķēm!). citiem gan trakāk. Mazais rīta skrējiens un izvingrošanās līdz,
pat ļoti labi līdz.
Pavisam drīz dodamies ceļā... stāvākajā no
ceļojuma posmiem. Nevarētu teikt, ka mašīnas slāpst tajā, bet rūkoņa tāda
manāma. Dažbrīd riteņbraucēji kāpj nost no saviem braucamajiem un stumjās. Daži
māj un uzsauc Olā!, citi uzpīpina, kādi vēl nodomā, ka traki jaunieši, vēl daži
piedāvā aizvest. Nesauksim vārdā, bet meitenes mazliet čīkstulīgas, puiši gan
azartā un tempu nesamazina.
Torre!
Jahū, galamērķis sasniegts!
Skats brīnišķīgs. Pie kafijas, IceTea un pastela
de nata rodas dienas labākais secinājums: lai cik jauki vērot kalnus no
augšienes, lielākais ieguvums ir cilvēki un kopā pavadītais laiks.
[un jāteic godīgi visu Covilhā laiku sajūta kopā
ar cilvēkiem tāda saspringta; Torre gājiens pirmā reize, kad Portugālē sajūtos patiesi
ērti... tā kā Valmierā]
Atpūta, miers, bildēšanās un pusdienas augstākajā
Portugāles punktā, proti, auGstākās pusdienas Portugālē =)
Taču dienas plāns ar to
vien nebeidzas. Puiši ir ieplānojuši vēl kādu aktivitāti – došanos uz lagūnām,
ko noskatījusī GoogleEarth. Tajā brīdī neviens vēl nezina, ka šis ir lielākais
pārbaudījums brīvdienās. Cerējām atrast taku, kas ved uz zili zaļajām lagūnām.
Atradām, bet tikai kartē. Nemācēšu visu noraksturot, bet dažbrīd sajūtos kā
klinšu kāpēja. Lejā iežu ieži, augšup tas pats un stāvāks. Pie tam ar visām
somām, ēdienu un telti.
Toties tā vērts! Lagūnas
savaldzināja.
Kad diena sāka taisīties uz vakarpusi, mēs sākām
posties mājup, proti, lejā vien. Mašīnas pīpināja, un ne bez iemesla. Dejojām,
smaidījām, dziedājām, skrējām, jokojām un uzjautrinājāmies visos iespējamos
veidos. Tā nu nejauši arī nostopējām pāris braucamos... ar diviem trakiem kalnu
riteņbraucējiem un kādu mūsu augstskolas profesoru.
Atlikušo pēcpusdienas un vakara pusi pavadījām
kopā ar viņiem pie kafijas un ne tikai. Attapos brīdī, kad no pilsētas centra
piedāvāja aizvest mūs uz kojām – šīs bija mans pēdējais vakars Covilhā. Tāpēc devāmies
četratā uz kojām ar kājām. Joprojām mazliet apgaroti.
Kojas. Pagalam tukšas, jo
visi jau pārvākušies uz savām semestra dzīves vietām. Tā nu savācām visu puišu
un manā ledusskapī atrodamo ēdienu un uzcepām vakariņas... garšīgi, bez
rēķiniem un uzpūtīgiem viesmīļiem. Jack Johnson, vakariņas, bilžu skatīšanās.
Un mazliet atvadas. Bet tā priecīgi.
9/17/09 12:33 pm - ierašanās Porto
Tikko apēdu, nē, izbaudīju! rudzumaizīti ar sviestu un vienu gotiņkonču... mmmm! Paldies Sabīnei:) Šīs garšas neesmu jutusi kopš jūlija baigām. Arī daudzām citām lietām nav bijis iespēju vai laika pieķerties klāt... d-grāmatu gandrīz mēnesi neesmu rakstījusi.Tātad... sākšu ar beigām, turpināšu ar sākumu un tad jau arī piebeigšu šīsdienas garo stāstījumu.
Svētdienas vakars, 13. sep.
Paldies Dievam! Beidzot esmu savā dzīvesvietā: divistabu dzīvoklītis, maziņš, ērts, jauks. Pēc pāris dienām Adela atbrauca uz Porto, meklēja istabu un uzdūrās manam tel. numuram, piezvanīja. Un nu dzīvoklītī man ir jauka kaimiņiene no Čehijas. Rādās, ka meitene pietiekoši traka un uz pirmajiem piedzīvojumiem nav ilgi jāgaida. Kā sacīt jāsaka ‘no risk, no fun’;]
Taču līdz svētdienas vakaram bija nedēļa: traki un nervozi. Atbraucu uz Porto 1dienas rītā. Ar pārpildīto koferi un divām piestūķētām rokassomām. Tā kā nezināju ne pilsētu, ne transportus, ne cilvēkus, paķēru karti un devos ar visu savu mantību uz hosteli, ko rezervēju pirmīt... uz ielas Paulo da Gama. Ja kāds orientējas Porto pilsētā, tad tas atrodas ne pārāk tālu no okeāna....nepagāja pat divarpus stundas, kad alexa ar visiem koferiem bija klāt hostelī! Pēc fiksās dušas, devos taisnā ceļā uz augstskolu. Taču mazliet iemaldījos, nokavējos un mazliet apjukusi jau taisījos atpakaļ uz rua Paul oda Gama. Taču pa ceļam uzvaicāju ceļu kādām meitenēm, kas izrādījās arī apmaiņas studentes, bet no Brazīlijas.... aizpļāpājāmies, iedzērām kafiju, sadraudzējāmies un apmainījāmies tel.numuriem.
Bet...kad kafija jau izdzerta, daudz kas jau izpļāpāts, devos uz hosteli. Jau dienas laikā pa ceļam redzēju mazliet dzīvainus cilvēkus, tad nu naktī rajoni, caur kuriem man jāiet, izskatījās pagalam baisi. Tā kā pavisam ātri gribēju nokļūt savā istabā, izdomāju neiet garo apkārtceļu, bet gan izlavierēt pa mazajām ieliņām. Tumsa, dīvaini rajoni. Un alexa apmaldījās! Jāteic, ka kļuva diezgan pabaisi, jo sapratu, ka nesaprotu, kur atrodos. Mans rīcības plāns bija zibenīgs: ieraudzīju tuvējo veikalu un devos uz tā pusi. Tur pamanot divus puišus ar riteņiem, tiešā ceļā gāju un teicu, ka esmu apmaldījusies un bez viņiem nespēšu atrast ceļu šajā pilsētā. Puiši izrādījās ļoti jauki – palīdzēja, turklāt vienam no tiem māsa strādā kādā no Porto universitātes fakultātēm ar Erasmus studentiem. Tā nu es tiku pie kontaktiem iekš šīs svešās pilsētas.
Nākamās piecas dienas pagāja intensīvajos istabiņas meklējumos. Katru dienu modos ar domu, ka nezinu, kur gulēšu nākamajā naktī. Jo šamējais hostelis parasti pārpildīts un vietu trūkst, bet nekur citur palikt man nava. Lasīju sludinājumus, zvanījos, devos uz augstskolu pēc palīdzības un atkal zvanīju, skatījos istabas un dzīvokļus.
Uz nedēļas beigām brazīļu meitenes piedāvāja, ka dažas naktis varu palikt pie viņām kopmītnēs. Nebiju nu kautrīga un labprāt izmantoju šo iespēju brīvdienās, jo maksāt par hoteli vairs negribējās un kā nekā kopā jautrāk... tikām ievērtēt Red Bull Ari Rise un Porto naktsdzīvi. Abi diezgan iespaidīgi un garastāvokli pacilājoši pasākumi.
Sākums..
..manam klusuma periodam ir aptuveni pēdējā nedēļa Covilā. Un jāteic, ka tās bija labākās piecas dienas, kopš ierados šajā dienvidzemē.
Sākot ar 3dienas vakaru, kad gala eksāmens portugāļu valodā tika sekmīgi uzrakstīts, sākās diezgan intensīvs ballīšu laiks. Nekādu jauno sapazīšanos, toties ļoti jaukas iepazīšanās ar cilvēkiem, ko zināju, bet nepazinu visu šo laiku. Trakas izdancināšanās līdz rītausmai, brīvdienu plānu štukošana, tad gājieni uz beķeriju pēc karstām maizītēm, sirsnīgas sarunas pie brokastu galda, joki sēžot ielas vidū, dažiem labiem izpeldēšanās kādā no vietējām strūklakām un apmaldīšanās pilsētā. Intensīvi pavadīts laiks!
Tad jau arī pienāca 5diena... diena, kad katrs dodas savā virzienā: uz kopmītnēm otrā pilsētas galā vai uz Japānu, vai citu pilsētu iekš Portugāles. Sāpīgi. Kaut gan asaras redzēju tikai Takeši sejā, sāpēja visiem. Mazliet grūt.
5dienas vakars pienāca ātri. Devos aizņemties iepriekš sarunāto mugursomu un guļammaisu, kā arī iepirkt ēdienu nākamajām divām dienām ceļā uz... Torre, proti, Portugāles augstāko punktu...
turpinājums sekos...
[par kāpienu Torrē un iedzīvošanos Porto]
9/4/09 12:31 pm
Septembris sācies.nē, nē, es to nejūtu. bet zinu tikai bilžu dēļ. šodien skatījos Lienes, Lauras bildes. Arī Agra bildes. Un kaut kā ļoti, ļoti sailgojos pēc valmierbūšanas. nē, drīzāk pēc cilvēkiem. ļoti!
8/28/09 02:52 pm - tirgus
šīrīta rosme padevās mazliet aktīvāka nekā parasti - kafijas un ilgās dušošanās vietā devos uz vietējo pilsētas tirgu, ko precīzāk būtu nodēvēt par augļu, dārzeņu, sieru, vietējo desu un, protams, kūku leiputriju. tie noteikti nav tikai, bet drīzāk prieki garšas un smaržas kārpiņām, arī acīm un taustei. ko vien vērts ir apčamdīt saulē nogatavojušos persikus, milzonīgos mazliet saldos tomātus... mmmm un vīnogu daudzveidība. Ak, kā man gribās to visu sakrāmēt kastē un nosūtīt mammai!!
šobrīd, pēc iepirkšanās, mini-testa portugāliski un sātīgās maltītes, sēžu pie atvērta loga, pa kuru iekšā nāk karstais gaiss un saprotu, ka pēdējās divās ar pusi nedēļās nav bijusi neviena diena, kad būtu par jebko padarīto vai nepadarīto (vienīagis izņēmums neizpildīts mājasdarbs) ;)
8/27/09 09:14 pm - cha cha cha
vakar šķiet, bet varbūt aizvakar, mācījāmies dejot ča-ča-ča. Patīkami mazliet izkustēties un tikt pie dažiem novērojumiem.Vienmēr esmu domājusi, ka mūsu, vietējie latviešu, puiši ir kautrīgi un nav naski uz šāda veida aktivitātēm. nekā! salīdzinot ar erasmusiešiem latviešu bāleliņi ir tiešām lieliski dejotāji [īpaši šajā brīdī atceroties kādas balles vai Kreklu vakarus]. Interesanti- šīs deju klase tik ļoti samulsināja stiprā dzimuma pārstāvjus, ka viņos varēja saskatīt tos mazos un patiesos puišeļus, kas viņi bijuši kādreiz. Mazliet ķiķināšana, naivums acīs un smaidos, neizpratne un izbrīns, kā iespējams tikt pie šādām kustībām, interese un mulsums. Raksturu un īpašību buķete. Meitenes gan mazliet noslēgtākas, bet arī nomanāms, kas kurai prātā attiecībā uz šo laiku ārzemēs... šīs četras danču stundas patika visiem! būs jāmēģina iepraktizēt kādā no 5/6dienas vakariem.
Kopā ar mums mācījās dejot arī profesors no vietējās augstskolas. ah, man patīk, ka ne tikai ViA, bet arī še mācībspēki iesasistās aktīvi studentdzīvē ;)
ša-ša-ša
8/21/09 06:36 pm - o fado
skaisti bezgala. fado- ļoti īpaša portugāļu tradicionālā mūzika. pagaidām tikai izbaudīšanai dažas man mīļākās dziesmas. Vēlāk būs arī pastāst par mazo privātbāru, fado dziedātājiem un portugāļu ģitāru. arī par nozīmi un būtību.
Mariza: Há palavras que nos beijam un Há uma música do povo.
8/20/09 09:53 pm - Saules termīts
ko darīt, ja termīts tavu acu priekšā izlec ārā, nodejo rumbu un aizlaiž?8/20/09 09:11 pm - galāo
šodien bija garā mācību diena: no rīta līdz vakaram. pusdienu pārtraukumā mazliet sāku žēloties, ka kaut kā tās studijas nepietiekoši intensīvas... pēcpusdienā sākām mācīties irregulāros darbības vārdus. žēlošanās pazuda kā nebijusī. labi.šodien pirmo reizi Portugālē dzēru galāo [piens ar kafiju - 4:1]... nesajūsmināja. varbūt tikai mazliet sarunas.
labā ziņa- vakarvakarā mazliet nodrebinājos, ārā izejot. vairs nekarsē, tikai silda.
p.s. un Saulīte man piesolīja uztaisīt koktēli Brandy Alexander, kad abas būsim mājās. šeit tādu nedabūt. šeit vispār bezkafijas, alus un vīniem neko nedabūt!
8/18/09 07:23 pm
Saule še karsē. uh, kā karsē! Vēsāk paliek tikai aukstā dušā vai arī pēc meteo.LV iečekošanas...Bet vakari tīk, ak, ku ļoti... siltais vējš, mazās gaismiņas kalna pakājē, meia de leite vai vinho do Porto, Sigur Ros vai Kaspars Dimiters, vīģes koks, naksnīgās sarunas ar smēķētājiem, mana vienīgā grāmata latviski. Dzīvoju un izjūtu.
8/18/09 06:13 pm
Slavenākā portugāļu grupa, skaisti: Madredeus. No visām pagaidām tīkamākā ir Os Senhores da Guerra - mazliet dramatiska un saturiska.8/14/09 08:06 pm - daba [14.08.]
Divas galējības: bezgala skaista un apbrīnojama, kā arī trūcīga un smieklīga.Kalnainie ceļi, serpentīni, ziedu un augļu daudzums. nav nemaz jāiet tālu, lai tiktu pie kā salda. neskaitot kafijas un šokolādes automātu pie durvīm pāris metru attālumā ir vīģes koks. vēl nav īstais laiks, taču nociesties grūti... vēl zaļganās vīģes jau sulīgas un saldas. Bet ko tur daudz stāstīt, skaisto dabu labāk redzēt dzīvajā vai vismaz bildēs. Tikai jāpiebilst, ka karstums un sausums dara savu... vasaras laika daba ir brūnīga un nedaudz izdegusi. Gabriels (mūsu grupas mentors) teica, ka šodien dienas vidū bijis ap 40 C grādu. nejutu. jo siltums še nepārtraukts.
8/13/09 09:58 pm - brandy
Šodien visapkārt ir kalni. Kalni pamostoties agri, kad vakar bija portvīna vakars. Kalni visu dienu, skatoties pa studiju auditorijas logu. Kalni ap un šodien arī starp cilvēkiem. Varbūt vakardiena pie vainas, varbūt nogurums, varbūt smacīgais un sutīgais laiks. varbūt arī nē. Bet šodien lija...ak cik labi!Šodienas kalnus gribās raksturot ar Feist mūziku un Hugo Pratt.
8/13/09 09:42 pm - [04.08.]
Jahuuuu, man patīk skatīties un izbaudīt, kā vietējie brauc, nē, joņo
mazajās mašīnās pa šaurajām, līkumotajām ieliņām un ceļiem. Brīvdienās
staigājos vecpilsētā, te nu gan tikai ar riteni vai moci var izbraukt, bet jau
pēc mirkļa aiz pagrieziena pavīdēja pusotru stāvu lielais autobuss pilns ar
tūristiem un vēsā mierā izlavierēja starp gājējiem, pretī braucošajiem un māju
logiem. Atkāpe: ja runājam par šaurajām ieliņām, tad tā vien liekas, ka
Portugāle ir radīta kluso nostūru un divvientulības cienītājiem. Vairāk nekā
romantika....
Vakar sākās valodas studijas un jau šodien nācās pilnā
mērā uzzināt, kāpēc tos dēvē par intensīvajiem: jau pēc pāris dienām mums būs
jāraksta eseja.... portugāliski, protams! Bet valoda skaista, pat ššš/žžž skaņu
pārpilnība kaut kā kļūst tīkama, pat mazliet muzikāla. Mūsu grupai ir lieliska
valodas pasniedzēja Rita, kura nepārstāj atkārtot: Portuges it’s happy language ;)
k a f i j a!!! Šeit nav iespējams nekļūt par tās
baudītāju un mīlētāju. Joprojām iecienītākā no visām man ir kapučīno, toties,
kāds... Brazīlijas un Argentīnas saules sasildītā, okeāna vēju oramatizētā. café, café, café ... Tie, kas iecienījuši itāļu saldējumu, sapratīs, jo
Portugālē kafija tikpat izcila kā Itālijā saldējums.
Ak, nu jāpastāsta, protams, arī par vietu, kur dzīvoju. To vislabāk raksturo mans skats pa logu: visapkārt plešas kalni Serra da Estrela, kaut kur aiz kuriem ne tik tālu dzīvo spāņi. Nedaudz pa kreisi redzams Covilha centrs, proti, vecākā pilsētas daļa: baznīca, mājiņas, veikaliņi, bet lejā redzama jaunā pilsētas daļa, kuru joprojām ieskauj kalni. Vislabākais skats uz to ir naktīs, kad karsto dienvidu sauli aizstāj tūkstošiem mazu mazītiņu lukturīšu. Bet rītos, agros rītos saule lec un negaidot dienasvidu sāk karsēt un dedzināt.
Ar Annu (vācu meitene no kaiņu istabiņas) vakar atklājām jaunu izcilu sporta veidu ‘às-compras-de-Covilha’ (iepirkšanās-iekš-Covilha).
Doties uz veikalu ir patīkami un labi, ātrā solī tik lajā pa ielu un lejā. Pati
iepirkšanās arī ir ok, vienīgi jāuzmanās no cenām un par daudz smagām somām,
jo... ceļš augšup ar visām tarbām paņem aptuveni tikpat daudz spēka, cik
kaloriju ir visos tajos ēdienos reizē.
Pamazām sāku sadraudzēties šo valsti. Kāpēc ne iemīlēties? Jo manas ciešākās mīlestības nāk tikai caur draudzību. Nu labi, mānos – arī iemīlēt pamazām sāku šejienu.
[Bildes: palgaidām neesmu atradusi veidu, kā šeit ievietot savas bildes. Tāpēc dažas ir iespējams redzēt: google.picasa]
8/13/09 09:38 pm - kā pa kalniem [02.08.]
Kā alexa tev sokas?- kā pa kalniem, mīlīši!
Pie tam šī vārda tikai tiešajā nozīmē. Šobrīd esmu pilsētiņā Covilhã, un šīs ir manas pirmās brīvdienas šeit. Nē, nē, tas pat nav kultūršoks, proti, kultūra nu nešokē (varbūt neesmu daudz to iepazinusi). Bet to visu drīzāk varētu saukt par nepazīšanas šoku - stipri maz, ko šeit pazīstu. Pirmajā dienā iepazinos ar Catarina un diviem
Luis, kas visi kopā ir diezgan jauki cilvēki (aizbraucām kopā paēst, iepirkties
un pastaigāt pa pilsētu).
Nākamās dienas rīts bija agrs un skaists. Kā jau svētdienā, lielākā daļa pilsētiņas iedzīvotāju gulēja. Līdz baznīcai kāpt bija nu īsts slinkums, tāpēc devos lejā – uz veikalu.
7/31/09 02:38 am - PORTUGALE
Šobrīd sēžu kādā no Porto lidostas otrā stāva tumšajiem stūriem, un domāju par
dienu nākamo un to, ka vajadzētu pagulēt vēl mazliet, jo ar tām 40 minūtēm uz
pusotru diennakti varētu nepietikt. Par dienu aizvadīto kaut kā nedomājas...jo
ko tur daudz domāt – tā jau nodzīvota, nākamā drīz auss. O, un šai naktij man
ir divas vēlmes: drošībā izgulēties un aiz lielā stikla, kas man aizmugurē
ieraudzīt lidmašīnu ceļamies gaisā (kā tas bija bērnības atmiņās pie omes).
Šī, proti, iepriekšējā... nē, drīzāk – pirmā diena, sākās uzreiz pēc pusnakts mājās, kad nakts kārtīgu daļu izbaudīju kopā ar šampūniem, skrubjiem, losjoniem, fluīdiem, krēmiem, lakām, fēniem un vēl dažām citām ABSOLŪTI nepieciešamām lietām pirms došanās ceļā. Tātad nakts gulēta bija maz! Rīts, protams, agrs un steidzīgs. Bet ar omi un opi parunājām jauki. Un braucām uz lidostu, kur arī Gita bija un Lelde ar' savā trakumā atbrauca. Atvadījāmies, un es devos... ar asarām acīs. Taču tās pagāja uzreiz tajā brīdī, kad sapratu, ka man ir tīri labas izredzes nokavēt lidmašīnu. Nenokavēju.
Londonā pirmais cilvēks, ar ko iepazinos bija latvietis.
Nu tā jau ir diagnoze! Kādā brīdī Londonā nodomāju, kāpēc vispār dodos uz Portugāle... mazā muļķe!
Jo, iekāpjot lidmašīnā Standstena (Londona) – Porto,
uzreiz viss tapa skaidrs. Cilveki. No Rīgas uz Londonu (latvieši un angļi
pārsvarā) bija rosīgi slinki, mazliet neapmierināti un kaut kā nepatīkami
satraukti. Gaisa bedrēs brēka bija kā uz slīkstoša kuģa – baiļu un nepatikas
spiedzieni no dažiem labiem. BET uz Porto devās totāli un pilnīgi cita publika
(savā pārsvarā angļi un liela daļa portugāļu): tad tik jautrība sita vilni.
Pirmais, kas mani pārsteidza, bija skaistās stjuartes (pat mazliet žēl, ka
neesmu puisis, jo tad man patiktu šī valsts vēl vairāk, Bet portugāļu vīrieši p
a g a i d ā m nu netur līdzi). Skaļums un troksnis, protams, tie taču
portugāļi! Arī jautrība un spīdošas acis. Gaisa bedres nebija diezin ko dižas,
taču nolaišanās gan tāda kā ap amerikāņu kalniņiem. Un ko tajā brīdī darija portugāļu
knēveļi (bērni)? Bailēs spiedza? Raudāja? Ārdījās? Nē! Sajūsmā iekliedzās un
pieleca. Ielidojot Porto, es atkal gandrīz apraudājos (nu tas jau
laikam par daudz vienai dienai). Tuvojoties ceļojuma mērķim, pirmais pavērās
skats uz ūdeni. Sākumā nesapratu, bet tad beidzot pieleca: OKEĀNS. Krēslā un
mākoņos ietīts tas palēnām slēpa saules blāvi sarkanos starus. Bet labajā pusē
neviens gaismu neslēpa – otrādāk, iededza māju logos un ielu laternās. Varēja
redzēt, ka pilsētas līkumotajās ieliņās pa vienai pa vienai vien gaismiņai
iedegās visa pilsēta. Taču drīz iestājās mazais izmisusm, jo sapratu, ka
viesnīca ir bik par dātrgu, bet gulēt gribās nežēlīgi un nogurums milzonīgs.
Kļuva sevis kaut kā žēl, bet tikai līdz brīdim, kad atrubijos un drīz pamodos
jau ar jauniem spēkiem drukāt šo rakstāmo. Pēdējais šīs dienas pastāstiņš ir par cilvēku, kam patīk
savs vienmuļis darbs. Milzīga megapole (Londona), paliela lidosta, kur katru
dienu iet cauru tik daudz vienādu seju. Tad nu viens no darbineikiem caurlaišanas
punktā tika arī pajokoties ar mani. Please wait a minute.... (uzmeta skatienu
man un manām basajām kājām, uzsmaidīja) we are waiting for music than we will dance ;)
5/9/09 10:21 pm
Mm, that you only meant well? Well, of course you did.Mm, that it's all for the best? Ah of course it is.
Mm, that it's just what we need? And you decided this.
Powered by Sviesta Ciba