rudens ne kā rudens
Portugāļi saka auksti; es cenšos saglabāt savu Ziemeļeiropas cieņu un klusēt par šo tēmu. Tomēr sacīt jāsaka, ka jau nedēļu vakaros priecājos par mazo platību dzīvoklītī; kopā ar Adelu cenšamies to kurināt ar svecēm.
Vai mēs trakas? Vai mums apkuri vēl nepieslēdza?
Hmmm... nepieslēdza gan, iemesls visnotaļ pragmatisks: portugāļiem apkures nav!!!
Protams, mazliet turīgākie un jauno māju īpašnieki tiek pie šādām ekstrām. Tomēr pārējie iztiek kā jau iztiek.... bet kādā tieši veidā, vēl neesmu noskaidrojusi.
Vakar lekcijās rokas sildīju ar datoru; mājās – ar tēju un svecītēm...

Tomēr sazin ko žēloties sirdsapziņa neļauj...kaut vai tāpēc, ka vēl svētdienas pēcpusdienā sauļojāmies pie okeāna. Un nevis kafejnīcā aiz stikliem centāmies noķert kādu siltumiņu, bet gan pludmalē uz mazliet rupjajām smiltīm aptuveni 70 centimetrus no Atlantijas skaistā [mazliet gan par tuvu šī vieta izrādījās, jo aptuveni pēc pusotras stundas, kad saldi snauduļoju, okeāns sabangojās un mēs ar visām mantām tikām piespiedkārtā izpeldēties... :]

Pašā vakarā, kad nolēmām ar Adelu mazliet pārskriet, sazin kādā veidā pārvarējām slinkumu, izpērāmies ārā no mājas... un ak, tik lielisks vakars sen nav bijis. Silts, bet mazliet lietains, portugāļu mūzika un laipnie riteņbraucēji. Aiz prieka, lecot, dejojot un dziedot radio dziesmām līdzi, tikām aizskriet tik tālu, cik iepriekš nebijām spējušas... jahuu!