palasot susure atcerējos savu bērnības netikumu. es ļoti daudz lasīju grāmatas. vai nu tamdēļ lai izbēgtu realitātes, jeb tāpēc ka vienkārši biju atkarīga no grāmatām. bet par to jau spriest manam psihoterapeitam/analītiķim.
nu un tas netikums bija kaut ko grauzt lasot. un šis kaut kas bija maize.
es pirms sāku lasīt aizčāpoju uz virtuvi. nogriezu divas rupjmaizes šķēles un divas baltmaizes šķēles. visām četrām uzsmērēju sviestu(to īsto - lauku). uz vienas rupjmaizes un vienas baltmaizes uzbēru sāli. uz atlikušajām baltmaizes un rupjmaizes šķēlēm es kaisīju cukuru. tad nu esčāpoju uz istabu ierāpos gultiņā sasedzu kājiņas, aiz muguras aizliku lielu spilvenu, noliku sev blakus šķīvīti ar maizītēm. savilku celīšus līdz zodam un lasīju. lasot ņēmu pa maizīei. no sākuma viņām apgrauzu maliņas, tad ēdu maizītes ar zobiem sviestaino masu stumjot uz vidu. tad visus cetrus viducīšus ēdu. un nevienu reizi nesapratu, kas man garšo vairāk rupjmaize ar sviestu un sāli utt.., jo biju tā iegrimusi grāmatā, ka viss aizmirstās. varbūt nekad to nesapratu, jo tas bija tāds mans rituāls, kas lika justies labi. nu par to atkal būs spriest manam psihoterapeitam/analītiķim.
es to vairs neesmu mēģinājusi, jo neēdu ne sāli, ne cukuru, ne sviestu un maizi pārsvarā tikai pilngraudu. kāpēc, te jau atkal būs darbiņš manam psihoterapeitam/analītiķim.