ja reiz par grāmatām un par mūziku, tad Rubašku es pusgrāmatu esmu kolēģiem priekšā nolasījusi. un viņiem patika. klausījās un kamēr es strādāju lasa manas uz galda atstātās grāmatas/ne tikai Rubašku/.
a Rubaškā es šausmīgi nokaunējos, jo tur Sašas pārdzīvojums bija tāds kā man. bet parasti es par to domāju pēc kara. par mūziku. ka man pašai patīk mūzika ko es klausos un dodu draugiem klausīties un vienmēr saku nāc paklausies. dzirdi nianses? kā tev patīk vokāls. man brīžiem šķiet ka draugi mani ienīst dēļ tā. ir daudz tādi, kas prasa ierakstīt cd utt. bet to manu lielo sirdsmūziku, kad ar tieši to esmu uz viena viļņa nesaprot. a pēc tam man kauns. nu kā es tā varēju padomāt, ka visiem jāpatīk. bet trakākais ka sajūtas tik dzidras īstas, ka citas domas prātā nenāk.