un vispār es šodien darbā pabeidzu lasīt R.Bredberija "marsiešu hronikas"
kāpēc cilvēki nelasa grāmatas? karu nebūtu. tā grāmata daudziem jāizlasa.
ja reiz par grāmatām un par mūziku, tad Rubašku es pusgrāmatu esmu kolēģiem priekšā nolasījusi. un viņiem patika. klausījās un kamēr es strādāju lasa manas uz galda atstātās grāmatas/ne tikai Rubašku/.
a Rubaškā es šausmīgi nokaunējos, jo tur Sašas pārdzīvojums bija tāds kā man. bet parasti es par to domāju pēc kara. par mūziku. ka man pašai patīk mūzika ko es klausos un dodu draugiem klausīties un vienmēr saku nāc paklausies. dzirdi nianses? kā tev patīk vokāls. man brīžiem šķiet ka draugi mani ienīst dēļ tā. ir daudz tādi, kas prasa ierakstīt cd utt. bet to manu lielo sirdsmūziku, kad ar tieši to esmu uz viena viļņa nesaprot. a pēc tam man kauns. nu kā es tā varēju padomāt, ka visiem jāpatīk. bet trakākais ka sajūtas tik dzidras īstas, ka citas domas prātā nenāk.
tik mīksti un biezi snieg, ka caur pievērtajiem plakstiem māju vietā pazib krāšņas egles, kas no sniega masas pie zemes spiež savus lielos zaru locekļus. šobrīd pilsēta ir pasaku mežs
signaļčik ti moj tehno elektronnij tehnomaļčik tuc tuc žik žik elektroatlantik bum bum tuc tuc pi pi pi signaļčiki
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |