pašai šodien par sevi palika kauns. ko es ņemos? nu labi neesmu smuka utt, taču pusdienu pavadot ar bērniņu invalīdu kādas man vēl tiesības par kaut ko sūdzēties. mēs mīlam viens otru un mums ir jautri. vedu viņu pa apmalītēm, dzērām ūdeni, vedu viņu čurāt, tīrīju brillītes, bučojām viens otru, smējāmies, kad viņš vairs nevarēja paiet, nesu viņu. viņš man austiņā nodziedāla lielu daļu savu dziemiņu. skaitīja pantiņus. spēlējās ar matiem. jautāja kāpēc man vajag lai viņš turās ar abām kājiņām apkārt. vai man nesāpot, vai neesmu piekususi utt. kad lija lietus, viņš virs mums abiem turēja savu vinnija pūka lietussargu un visu laiku jautāja vai es redzot ceļu. neredzēju, bet teicu, ka redzu, jo viņš nav tik veikls, lai noturētu savu skaisto lietussargu tā kā man būtu ērti. bučot tādu jaukumu.
kad viņš izaugs liels, ko pasaule viņam atbildēs uz jautājumu kāpēc viņš ir tāds. kad viņš čurāja es sapratu, ka viņam nebūs bērniņu. kura gan meitene gribētu tādu puisi? es ļoti ceru, ka viņu tomēr vēl vairāk varēs izārstēt. nu jau viņš skrien normāli un ātri un rociņas labi kustina, tikai ar vienu rociņu vēl nevar tā visu īsti izdarīt. un tie krampji kājiņā pa nakti..
mēs varam visu un mums ir lielākas iespējas. liela daļa man pazīstamo un es ar neizmanto lielu daļu savu iespēju un dzīves dāvanu. vieglāk ir pamest visu un tad žēloties ka nekā nav. tad bļe, domāt vajadzēja.. viņam tā ir dzīvē daudz kas liegts un vēl par to pašu mazumiņu lai dabūtu ir ar rokām kājām jāplēšās.
viņam pat lai tiktu speciālajā bērnudārzā bija jāsēž 5 cilvēku komisijas priekšā vienam pašam un jārāda vai māk lasīt, runāt, atcerēties. blakus nevarēja atrasties neviens. a viņam tikai 3 gadiņi. pieaugušie dažkārt ar galviņu nedraudzējās..