AB5
AB5 ir jaunais Kalifornijā pieņemtais likums, kas aizliedz Uber pašnodarbinātos un liek viņiem nodibināt darba attiecības.

Es pēdējā laikā lasu Zbi blogu par to, cik dvēseli nomācošs ir darbs lielajos uzņēmumos dažādu līmeņu vadītājiem. Viņš šo žurku skrējienu sauc mīlīgā vārdā par labirintiem. Viņš ar prieku atzīmē, ka daudzi Uber taksisti ir agrāk bijuši šādi vidējā līmeņa vadītāji bezpersoniskos birojos un ka beidzot viņi ir priecīgi saskatīt savam darbam kaut kādu jēgu.

Protams, labirinti nav tikai uzņēmumos. Tie ir arī valsts iestādēs, politikā un citur. Tāpēc nepārsteidz, ka valdošo varu šādas cilvēka brīvības izpausmes satrauca un steidzami bija jāierobežo, lai sadzītu cilvēkus atpakaļ labirintos. Turklāt šādus likumus tagad jau izstrādā un pieņem arī citos ASV štatos.

Likums neattiecas tikai uz Uber, bet faktiski gandrīz visiem pašnodarbinātajiem, arī maniem amata brāļiem – tulkotājiem un kopīraiteriem. Lielākā daļa no viņiem pārtrauks savu darbību, jo saprotams, ka tulkošana nav regulāru pasūtījumu darbs un lielākā daļa tulkošanas biroju nekādas darba attiecības ar viņiem neslēgs. Tā vietā viņi paņems tulkotājus no citām valstīm. Ir gan viena izeja ar iespēju individuālajam frīlanserim nodibināt savu uzņēmumu (analoģisks SIA Latvijā). Tas gan ir mazāk izdevīgi, it īpaši tiem, kas pelna mazāk par $70 000/gadā, kas praktiski ir lielākā daļa frīlanseru. Par uzņēmumu ir jāmaksā ap $800 nodokļi gadā pat ja netiek nekas nopelnīts, uzņēmuma reģistrācija arī izmaksā un ir regulāras atskaišu nodošanas, kuru nokavējuma gadījumā var nākties maksāt soda naudu. Arī uzņēmuma kontu komisijas maksas ir lielākas utt.

Vairums iesaistīto ir šokēti, ka šādas mazās uzņēmējdarbības iespējas tiek apspiestas lielajā ASV, kas tiek uzskatīta par uzņēmējiem visdraudzīgāko vietu. Vairs jau laikam nē. Cits ļaunums ir arī tas, ka valsts rada kultūru, kur lietas kā tādas netiek aizliegtas (būt par frīlanseri), taču tās ir īstenojamas tikai apejot likumus ar lielu birokrātiju. Kaut ko tādu es varētu iedomāties tikai nosacīti (post)sociālistiskajās valstīs.

Es baidos, ka šīs vēsmas varētu ietekmēt arī UK un arī šeit varētu rasties līdzīgi ierobežojumi. Šobrīd es tiešām izbaudu, ka UK ir milzīga brīvība būt pašnodarbinātajam – būt brīvam no PVN reģistrācijas un regulārām atskaitēm līdz £80 000 ienākumiem gadā. Saprotams, ka pašnodarbinātā dzīve nav vienmēr stabila – reizēm ir daudz pasūtījumu, citreiz pastkastītē svilpo vējš. Bet brīvība, ko tā sniedz, vismaz man atsver apgrūtinājumu, ko rada biroja darba intrigas.

UK kā pašnodarbinātie var strādāt ne tikai tulkotāji vai rakstītāji, bet arī ārsti un farmaceiti. Es šo iespēju arī ļoti izmantoju, reizēm pastrādājot dažādās aptiekās. Šī brīvība strādāt dažādās vietās pēc izvēles un gūt lielu pieredzi ir unikāla, kurai es nezinu neko līdzīgu nevienā citā valstī. Piemēram, es šobrīd esmu nolēmis arī iepazīt farmaceita darbu Latvijā, taču diemžēl man šeit ir jāslēdz pastāvīga darba līgums.