Tā nu bija sanācis, ka pēdējās 3 nedēļas pavadīju Kubā (neprasiet kāpēc). Daži ir teikuši, ka viņiem ceļojums uz Kubu nemaz tik ļoti nav paticis, bet man šķiet, ka viņi nav kaut ko pareizi sapratuši – Kubai nav jāpatīk. Tieši otrādi – Kubai ir jābūt ļoti nepatīkamai, lai atgādinātu mums par nospiedošo dzīvi padomju laikos un atbrīvotu mūs no vēlmes kaut ko līdzīgu atkārtot. Cilvēku atmiņas ir ļoti īsas un mēs cenšamies aizmirst par visu slikto pagātnē, tāpēc ir vajadzīgs reizēm atkal pieredzēt lietas, lai zinātu, ka no tām vajag izvairīties. Kuba ir viena no šādām iespējām. Tikai nevajag izvēlēties all inclusive ceļazīmes uz Varadero baltajām pludmalēm ar žogu apkārt, kas aizsedz vietējās dzīves reālismu. Pastaigas pa Havanas priekšpilsētām, kā Bahia vai Alamar, atklās to, kāda varētu būt bijusi dzīve modernajā Padomju Latvijā kopā ar jaunākajiem viedtelefoniem un instagramu.



Ceļojuma laikā grūtības radīja tas, ka ūdens miteklī tika pieslēgts tikai noteiktās stundās un dažreiz arī uz visu dienu pazuda elektrība. Savukārt pēc atgriešanās UK mani sagaidīja lietavu izraisīti plūdi un elektrības atslēgšana dažās vietās. Painteresējos, vai pasaulē ir vēl kādas valstis, kur nav sociālisma, bet kur regulāri iedzīvotājiem atslēdz komunālos pakalpojumus? Izrādās tāda vieta ir Dienvidāfrika, kur elektrību katram rajonam ieslēdz uz noteiktu laiku, un šim taupības režīmam ir pat tehnisks nosaukums – load shedding. Elektrības ražotāja mazspēja esot radusies no tā, ka valdība īsteno sociālo taisnīgumu, pieprasot, ka vismaz pusei darbinieku ir jābūt melnādainajiem, un līgumos par ogļu ieguvi dod priekšroku mazāk efektīviem uzņēmumiem, kurus vada minoritātes un sievietes.

Nez kādas būs sekas tam, ka mūsu izslavētā vārda brīvība pamazām tiek ierobežota, lai neaizskartu minoritātes, un viens izteikums nevietā par to, ka ir tikai divi bioloģiski dzimumi, var beigties ar atlaišanu no darba (psiholoģiski vesels cilvēks taču zina, ko un kad drīkst vai nedrīkst teikt, he, he).

Lai visiem laimīgs jaunais!