amorija jau tomēr visvairāk attiecas tiešu uz seksu.

Pārējās lietas, nu tur, kopīgu bērnu audzināšanu jau var arī bez romantiskām attiecībām. Ir kultūras, kur vispār dzīvo kopā visas paplašinātās ģimenes, pat simtiem cilvēku. Savukārt kristietībā ir krustvecāku loma, kas arī šodien nav nekur pazudusi.

Es saprotu to domu, ka ja kāds gadās aiziet pa kreisi, tad nav jēgas no tā taisīt milzu traģēdiju. Es vakar lasīju quorā, ka japāņu sievietes, krāmējot vīra čemodānu komandējumam, ieliek līdzi prezervatīvus. Jo tādas varbūt ir vīriešu vajadzības, un galvenais, lai nepārnes mājās kādu sliktu slimību. Bet neredzu, kā tas būtu saistīts tieši ar poliamoriju.

Domāju, ka poliamorijas princips ir labāk saprotams islāmā. Tiesa gan tikai vienā virzienā. Savukārt indiešiem ir mitoloģiskā Draupadī, kurai bija 5 vīri, Pāndavi, galveno svēto rakstu, Bhagavatas-gītas, varoņi. Un viņai tur bija viss sīki atstrādāts, kādā kārtībā gulēt ar katru vīru utt. Tā, ka viss ir iespējams, varbūt pat arī rietumu kultūrā, taču bez ilgtermiņa plāniem jau tur nekas nevar sanākt.