Sajūta ir kā laika mašīnā.

Kad Latvija izstājās no PSRS, tā nesaprātīgi sarāva visas esošās ekonomiskās saites ar padomiju un uzsāka tūlītēju ekonomikas prihvatizāciju. Iespējams, ka bija gudri cilvēki, kas brīdināja tā nedarīt, taču esošajā eiforijā neviens to neuzklausīja.

Rezultāts bija dziļa ekonomiskā krīze. Ja jums iedotu laika mašīnu un jūs varētu aizceļot uz šo laiku, vai jūs censtos pierunāt Latvijas iedzīvotājus uzreiz nesagraut PSRS, bet tā vietā ieteikt lēnākas reformas un pakāpenisku ekonomikas pārorientāciju? Man šķiet, ka nav daudz cilvēku, kas tā darītu, jo neatkarība bija principa jautājums. Lai gan protams, bija daudzi, it īpaši starp imigrantiem (krieviem), kas bija pret PSRS sagrāvi.

UK ir kā laika mašīna, un kaut kas līdzīgs atkārtojas. Izstāšanās no ES ir kā principa jautājums. Steiga un bez līguma izstāšanās noteikti būs ekonomiski nelabvēlīgi. Nebūs tik traki kā Latvijā, jo prihvatizācija nav plānos, vienkārši tirdzniecības attiecību pārkārtošana. Un tomēr pat par spīti kļūdām grūti iedomāties, ka cilvēki varētu mainīt domas par breksita nepieciešamību. Tas ir principa jautājums par neatkarību.