Tiem, kas aizstāv psihoterapijas zinātniskumu, būtu jāsniedz piemēri, kādus tad rezultātus šī disciplīna ir sniegusi.

Ar medicīnu viss ir skaidrs – vakcīnas ir ļoti samazinājušas bērnu mirstību, diabētiķiem vairs nav jāmirst jauniem, tuberkuloze un citas infekcijas ir 99% ārstējamas, pat HIV var kontrolēt un nodzīvot garu mūžu, ja regulāri lieto dārgas zāles. Ir arī neatrisinātas problēmas – piemēram, vēža ārstēšana vairumā gadījumu, auto-imūnās slimības u.c.

Bet cik lieli panākumi ir psihoterapijai? Cik efektīvi tiek ārstētas trauksmes, depresijas, utt.? Šķiet, ka pašnāvību skaits nav būtiski mainījies un lielākās izmaiņas drīzāk ir saistītas ar sabiedrību, turklāt ar tendenci pieaugt pat rietumu valstīs.

Vai ir būtiski mainījies cilvēku laimes līmenis vai apmierinātība ar attiecībām? Diez vai.

Vienīgais, kas labi zināms ir antidepresanti. Bet pat farmakoterapijas efektivitāte ir ļoti zemā līmenī salīdzinājumā ar pārējām zālēm, turklāt antidepresantiem ir ļoti spēcīgs placebo efekts.

Nenoliedzami, gešstalterapijas u.s. iespējams strādā zināmā līmenī. Droši vien tāpat kā pagātnē cilvēki ar depresiju gāja uz grēksūdzi un tur bieži saņēma iedvesmu iet un un rakt tālāk. Tagad reliģijai ir mazāka nozīme, tāpēc mūsdienās cilvēki to aizstāj ar psihoterapeitiem. Bet nekas no šobrīd redzamā nešķiet īpaši zinātniski.