Šis ir par to, kā būt funkcionālākam.

Protams, var diskutēt, ko nozīmē būt funkcionālākam, bet parasti par to nav lielas domstarpības – būs jēgpilni iesaistītam mācībās, darbā, bērnu audzināšanās utt.

Ja to izdodas sasniegt, tad kāda starpība, ar kādu uztveri tas tiek sasniegts?

Turklāt daudzas lietas vienmēr būs subjektīvas. Uz darbu var raudzīties kā vergošanu uzņēmuma īpašniekam, var raudzīties kā normālu dots-pret-dotu kapitālisma transakciju (es strādāju un pretī saņemu naudu) un var raudzīties kā sava pienākuma pildīšanu un darba tikumu.

Daži skatījuma veidi ir mazāk palīdzoši nekā citi. Varbūt reizēm tiešām tā var būt verdzība, kad strādnieks raujas melnās miesās, bet par saņemto naudu nevar pat ģimeni uzturēt. Bet mūsdienās valsts līmenī tas jau ir kaut kā atrisināts, un lielākai daļai cilvēku būs mentālas problēmas vai depresija, kuru dēļ viņi nevar pastrādāt, un nevis tas, ka viņi tiek paverdzināti.