Man patīk Skots Aleksandrs, jo viņš ir spējis radīt labu kopienu, kurā var diskutēt par dažādām lietām – gan zinātniskām, gan morāles jautājumiem un visu pārējo. Viņš ir atradis to pareizo moderēšanas līdzsvaru, kurā tiek izmesti tie, kas traucē diskusijās ar personīgiem uzbraucieniem, un vienlaicīgi atļauts izteikt vistrakākās, sabiedrībā neatbalstītās idejas.

Es dažreiz esmu pārāk autistisks un varu pateikt kaut ko reāli kaitinošu – piemēram, ka Amazones mūžameži nav planētas plaušas (jo nesaražo papildu skābekli). Tas ir domāts, lai lasītāji iedziļinātos, paši paskatītos datus un secinātu, ka tā patiešām ir. Bet cibā protams, vienmēr būs kādi, kuri to negribēs darīt, bet tikai nolamās mani. Tas ļoti traucē diskusijām. Cita lieta ir SSC, kur šādi lamātāji tiek uzreiz nobanoti un Skots Aleksandrs ir nobanojis vairākus, kuri mani ir nolamājuši. Pašam jau grūti banot, jo ir interešu konflikts, tāpēc tas būtu jādara kādam citam. Tas ir grūts un nepateicīgs darbs, tāpēc šādu kopienu ir maz.

Viena no SSC nesen lasītajām būtiskajām analīzēm ir par Ukrainas karu, kur Ukrainas uzvarai tiek dots mazāk par 20% iespēju. Protams, 20% nav nekas, visādi var beigās būt, bet būtībā tas arī nozīmē, ka cerēt uz Ukrainas uzvaru nav īsti jēgas. Es nesaku, ka piekrītu šai analīzei vai ka tā man patiktu, bet es reāli nespēju atrast tajā kļūdas. Arī līdz šim notikumi ir risinājušies diezgan precīzi saskaņā ar šo analīzi.

Lūk, tā ir lieta par realitāti, par kuru būtu grūti atklāti diskutēt jebkur citur. Cilvēki grib emocionāli dzīvot savu vēlmju pilīs, nevis realitātē. Visdrīzāk Ukrainai nāksies padoties un noslēgt ar Krieviju izlīgumu un atdot pašreiz okupētās teritorijas. To ir sapratis arī Romas Pāvests, un lai gan viņš par to ir komunicējis pārāk nesaprātīgi, viņš visdrīzāk tikai grib pārtraukt turpmāko asinsizliešanu. Tas ir morāli pareizi, un to nevar tik vienkārši nosodīt.

Bet nosodīt mēs visi esam gatavi. LV prezidents uzrakstīja tvītu ar lielu patosu, ka ļaunumam nedrīkst padoties un ka Pāvests ir zaudējis morālo gaismu. Ironiski šajā ir tas, ka prezidents nav pat nosodījis mangāna rūdas eksportu uz Krieviju. Kā secināts iepriekš minētajā analīzē Ukraina zaudēs tāpēc, ka rietumi nesniegs pietiekamu militāru palīdzību Ukrainai. Iebildumi, ka rietumi ir daudz devuši tomēr nepalīdzēs, jo Ukraina ir saņēmusi mazāk nekā tas būtu pieticis uzvarai. Atceraties, ka es jau pašā kara sākumā aicināju dod Ukrainai iznīcinātājus? Ja tos iedeva 2 gadus par vēlu, tad tas vairs nedod tik lielu efektu, jo Ukrainas armija šajos 2 gados ir novājināta.

Mēs Ukrainas zaudējumā nevaram vainot Romas Pāvestu. Tajā ir jāvaino tieši rietumu valstis. Es to saku kā stingrs rietumu kultūras aizstāvis. Mēs nedarījām pietiekami, lai cīnītos pret ļaunumu. Tā ir realitāte un tā ir jāpieņem.

Mūsu vecāki bija spiesti pieņemt padomju sistēmu, jo kad Latviju okupēja, viņi bija mazi bērni, no kuriem nevar prasīt cīņu pret ļaunumu. Viņi dzīvoja padomju laikos cik nu vien labi to spēja – mācījās, strādāja, precējās, cēla mājas, audzināja bērnus utt. To pašu darīs ukraiņi okupētajās teritorijās. Tā ir realitātes pieņemšana nevis fantazēšana par labā uzvaru pār ļauno.