Es tiešām nezinu, kā darbojas establišments un kas to pārstāv. Tā visa man ir tumša bilde.

Man tikai žēl, ka žurnālisti, kuru uzdevums ir būtībā izmeklēt šo establišmentu un kritiski izvērtēt visas tā darbības, ir sākuši darīt visu, ko establišments viņiem liek.

Vislabākais piemērs ir par maskām. Sākotnēji bija liela neskaidrība par tām – tās kaut ko dod vai nē. Šādos apstākļos tās varēja rekomendēt, bet ne noteikt par obligātām. Kur bija žurnālistu kritika par šiem masku mandātiem?

Kad beigās zinātnieki pateica, ka nav nekādu pierādījumu šo mandātu efektivitātei, pat tad žurnālisti klusē un neizmeklē tas, kas šos mandātus pieprasīja, izvirzīja un noteica? Man tā ir mistika.

Iespējams, ka kovids bija tik ļoti nobiedējis cilvēkus, ka viņi baidās, ka jebkuras šaubas ierindos viņus “tantes slepkavas” kategorijā. Bet nu vajadzētu taču jau būt tam pāri. Kaut kā joprojām nav un cilvēki joprojām ir iebiedēti.