Visā šajā sajūsmas eiforijas brīdī derētu arī visiem atgādināt – hokeja čempionāts un vispār profesionālais sports ir tikai izklaides pasākumi. Uzvaras tajā globāli nav neko nozīmīgas un neko neliecina par valsts stiprumu vai sasniegumiem.

Kā piemērs – iepriekšējos gados daudz uzvaru hokejā bija guvusi Krievija. Tagad šī valsts ir kļuvusi par terorisma atbalstītāju un sūta nevajadzīgā nāvē gan savus pilsoņus, gan civiliedzīvotājus Ukrainā. Tās prezidents ir kara noziedznieks, kurš agri vai vēlu stāsies Hāgas tiesas priekšā.

Tomēr ir pozitīvi, ja kāds notikums, pat ja citādi ļoti maznozīmīgs, spēj apvienot tautu un motivēt to uz kopīgu rīcību. Svarīgi, lai šī rīcība būtu pozitīva. Lai nebūtu kā Krievijā, kurai tikai sakāpa galvā par savu pārākumu un noveda pie milzīgas traģēdijas. Latvija šo sajūsmu varētu ieguldīt pozitīvā gultnē – dot cilvēkiem lielākas brīvības, ātrāk atrisināt jautājumus par finansējuma palielināšanu veselībai. Saeima vakar parādīja, ka var ātri pieņemt lēmumus.

Pēkšņas brīvdienas iedošana ir strīdīgs jautājums, bet domājams, ka problēmu ir mazāk un vairums cilvēku protestē tāpēc, ka viņiem ir grūti paciest nenoteiktību – vai man uz darbu ir vai nav jāiet un vai bērnudārzs strādā? Kad tas noskaidrosies, tad būs vieglāk.

Viena brīvdiena nevar nodarīt lielākus zaudējumus nekā vairāku nedēļu un mēnešu ilgas piespiedu dīkstāves kovida ierobežojumu laikā. Turklāt toreiz tās bija pilnīgi bezjēdzīgas un tikai radīja nopietnu ekonomisko krīzi un daudziem arī garīgās veselības problēmas. Cilvēkiem šodien tas ir acīmredzami, bet kas bija tā apmātība, ka to nespēja ieraudzīt pirms 3 gadiem? Droši vien tā pati iracionālā kolektīvā domāšana, kāda tā ir šodien no vienas komandas uzvaras izklaides pasākumā.