Vakar bija interesanta pieredze. Biju konferencē un tur stāstīja par e-sistēmas ieviešanu divās slimnīcās un ka viens no šiem projektiem bija sekmīgs, bet otrs izgāzās. Tad lektors teica, ka pastāstīs par tehniskajām detaļām, ar ko šie projekti atšķīrās un kas bija noteicošais sekmīgumā vai neveiksmē un tad viņš stāstīja tikai par cilvēciskiem faktoriem un neko vairāk.

Lai projekts būtu sekmīgs, ir svarīgi, lai projekta lietotāji uztvertu, ka jaunā sistēma viņiem palīdzēs, nevis padarīs dzīvi sarežģītāku.

Svarīgi arī, lai lietotāji uztvertu, ka projekts pieder viņiem (ownership).

Tāpat ir būtiski ieklausīties lietotājus, kuros aspektos projekts īsti nestrādā, un veikt izmaiņas vai labojumus. Tad lietotāji sajutīs, ka viņos ieklausās un būs daudz atsaucīgāki un būs ar lielāku vēlmi projektu apgūt.

Tie, kas pasūta projektu, protams grib, lai projekts tiktu ieviests un acīmredzot viņi jau ir aprēķinājuši izmaksas un ieguvumus. Bet tie ne vienmēr ir tie paši cilvēki, kas reāli ievieš projektu. Tāpēc arī ir svarīgi, lai projekta pasūtītāji komunicētu ar tā ieviesējiem un gala lietotājiem.

Pilnīgi pretējas ir dažu latviešu ekspertu domas. Ir jābūt skarbiem, un tad lietotājiem nekas cits neatliks, kā pieņemt jaunās sistēmas, lai sāktu lietot, piemēram, e-veselību.

Tur gan daudzi ārsti nepiekrīt un domā, ka vairums senioru viņiem pārāk sarežģītu sistēmu nelietos.