Izrādās, Klāvs Sedlenieks ir antropologs, kas vēl vairāk izbrīna, kāpēc viņš tagad lej ūdeni uz krievu supremātistu dzirnavām:

https://twitter.com/klavsse/status/1644330675149975553

Nu nav Latvijā nekādas nacisma retorikas. Protams, ir visādi anonīmi un ne tik anonīmi muldoņas, kurus īsti nevajag ņemt par pilnu, bet visdrīzāk šis ir par esošo akciju Latvijas atkrieviskošanā. Arī tajā, ka varētu izraidīt tos Krievijas pilsoņus, kas nespēs nokārtot latviešu valodas eksāmenu.

Nu nav tā, ka tagad visās problēmās tiek vainoti krievu pensionāri. Tas ir tikai normāli, ka, nespējot nokārtot visas formalitātes, var zaudēt uzturēšanās atļauju un tik izraidītam. Tajā nav nekā ārkārtīga, un šie izraidītie cilvēki (nedomāju, ka to skaits būs tūkstošos) atradīs atbilstu un pietiekami labus dzīves apstākļus Krievijā.

Es problēmu saskatu tajā, ka pēc Latvijas neatkarības atgūšanas mums bija naiva cerība, ka krievu valoda drīz zaudēs savu svarīgumu pati no sevis. Taču tā nenotika. Grūti pateikt, kādi tam bija iemesli. Iespējams, ka pie vainas ir nekontrolēts kapitālisms, kur uzņēmējs domā tikai par savu peļņu. Šādos apstākļos ir loģiski pieņemt darbā pārdevējus, kas runā krieviski, jo bija krievi, kas negribēja runāt latviski. Attiecīgi pārdošanas apjomi kristos, ja pārdevējs runātu tikai latviski. Ar laiku jaunieši, kas nerunāja krieviski, tika pamazām izspiesti no šī zemākā līmeņa darbu sektora, kas vēl vairāk krieviskoja šo vidi, pat ja reāli valstī latviski nerunājošo skaits samazinājās.

Varbūt tā ir arī cietumnieku dilemma. Izdevīgi būtu visiem tirgotājiem pārstāt nepieņemt darbā krieviski nerunājošos. Bet tas, kurš pirmais to izdarīs, uz kādu laiku zaudēs ienākumus salīdzinājumā ar uzņēmumiem, kuri turpinās šo diskrimināciju.

Tā vai citādi, ir skaidrs, ka ir bijis vajadzīgs papildu regulējums un spiediens, lai nodrošinātu latviešu valodas pozīcijas un novērstu krieviski nerunājošo diskrimināciju darba tirgū. Ir redzams, ka ar vispārīgiem principiem par savstarpēju cieņu, iekļaujošo sabiedrību, priekšrocībām, ko dod krievu valodas prasmes, mēs esam tikai gājuši vēl vairāk reālās divvalodības virzienā.

Kā Nasims Talebs mēdz teikt – ja mēs esam pārāk pielaidīgi, tad uzvar visneiecietīgākais. Šīs prasības darba vidē runāt tikai latviski, ar klientiem un pircējiem runāt tikai latviski var likties diezgan bargas, bet tās ir būtiskas, lai aizsargātu latviešu valodu sabiedrībā.