Man ir sajūta, ka daudzi Latvijā pret satiksmes normām spriež nevis pēc noteikumiem, bet pēc sajūtām un padomju laikos apgūtās prakses.

Par šo atšķirību par attieksmi pret gājējiem padomju laikos un puvušajos rietumos es lasīju jau vēl kā bērns, kad auto tiesības bija tāls sapnis. Reiz grupa fiziķu bija dabūjuši iespēju pieredzes apmaiņā aizbraukt un pastrādāt ASV. Saprotams, ka toreiz tā bija mūža vienīgā iespēja, tāpēc viņiem radās plāns nopirkt auto un apceļot visu ASV. Sacīts darīts, tikai toreiz ASV neatzina viņu vadītāju apliecības, un vienam no grupas nācās nolikt vietējās tiesības. Nu lūk, ar visu pieredzi un papildu kursiem, viņš tās lika 3 reizes, jo pirmajā eksāmenā viņš bija nopietni sadusmojis eksaminētāju – nogriežoties krustojumā (tur bija rakstīts: viņam ierastajā vadīšanas manierē), viņš nepalaida gājēju, kurš bija tikai gatavojies iet pāri.

Šis princips, ka pret gājējiem kā mazāk aizsargātiem ir jābūt īpaši uzmanīgiem, beidzot pamazām tiek ieviests Latvijā. Jā, arī viņiem ir pienākumi un jāievēro noteikumi, bet kliegt uz viņiem autovadītājs drīkst tikai tad, lai novērstu tūlītēju negadījumu.