Kovidlaiks bija ļoti traģisks, gan personīgajā dzīvē (par ko es šeit nerakstu), gan vispārīgi. Es tikai komentēju, ka cilvēki kā tādi nelikās īpaši citādi. Viss ļaunums nāca no valdības rīkojumiem un arī no bulijiem, kuriem bija visas iespējas bulijot citus. Arī šīs ziņas, ka UK armija izspiegoja kritiķus ir ļoti satraucošas, un ļoti uzvēdina padomju laikus. Bet ne jau man personīgi, jo es jau neesmu necik ievērojams, lai par mani kāds interesētos (es ceru).

Cilvēki ļoti cieta un ne tik daudz no kovida, kā no ierobežojumiem. Pat materiālos, par kuriem man jāmācās kā farmaceitiem atpazīt vardarbību ģimenē un ziņot tālāk, ir minēti dati, ka vidēji gadā no vardarbības ģimenē iet bojā 3-4 cilvēki, bet kovida laikā to bija 20. Tas ir niecīgs skaitlis, lai tam pievērtu uzmanību, bet tas liecina, ka vardarbība ir pieaugusi vismaz 5 reizes. Ja nāvējoši gadījumi ir 5 reizes lielāki, tad var pieņemt arī ka vieglāki gadījumi arī ir tikpat daudz reižu pieauguši, un tie jau ir tūkstošiem un desmitiem tūkstošu reižu lielāki. Visas fantāzijas, ka kovida mājsēžu laikā ģimenes draudzīgi sēdēs kopā un laidīs pasaulē vairāk bēbīšu ir izgāzušās. Dzimstība patiesībā ir samazinājusies, jo kontracepcijas laikmetā ne jau seksa reižu skaits nosaka dzimstību, bet iespējas un emocionālā gatavība. Cilvēki nespēj nosēdēt visu laiku istabā un tas tikai padara cilvēkus dusmīgus, agresīvus un nekādi attiecības neuzlabo.

Latvijā ar mājsēdēm varbūt nebija tik traki. Jums vairāk bija vakcīnu mandāti, veikalu slēgšana un QR kodi. UK tā nebija, bet bija reāli ierobežojumi pārvietoties, biedroties, iet uz parkiem utt. Atcerēsimies, ka pat pašu mājsēžu arhitektu Mr. Domingsu apsūdzēja, ka viņš bija kaut kur aizbraucis, lai aizvestu savu bērnu aprūpei, jo baidījās, ka saslims un nevarēs par bērnu parūpēties.