Jāsaprot, ka darbinieku prasmes zāļu ražošanā ir ļoti specifiskas, un vajadzīgos speciālistus nevar vienkārši ātri atrast darba tirgū. Ja vakcīnu ražošana bija prioritāte, tad tika piesaistīti darbinieki no citu zāļu ražošanas līnijām.

Astra Zeneca pārdeva vakcīnu par pašizmaksu, kaut kur 2 vai 3 eiro par devu. Viņi acīmredzot nebija gatavi atcelt visu pārējo zāļu ražošanu, tāpēc jaudu palielināšana prasīja vairāk laika. Bija nesaprātīgi Eiropas Savienībai viņus par to sūdzēt tiesā, jo tas radīja sliktu precendentu.

Pfizer šo mājienu saprata, un saskatīja milzīgu iespēju nopelnīt. Štrunts par visām pārējām zālēm, peļņa no vakcīnām (vajag tās reāli vai nē) atsvērs visu. Un Pfizer jau noteikti zināja ātrāk par visiem citiem (jo klīniskajos pētījumos var iegūt arī agrīnus datus), ka vakcīnas nevajadzēs tik daudz. Viņi pirmie zināja, ka vakcīnas nepasargā no inficēšanās, tāpēc cilvēki izdomās, ka ar pirmajām divām devām pilnīgi pietiek. Tās deva bāzes imunitāti, savukārt kārtēja saslimšana jau nodrošina labāk nekā jebkuri būsteri.

Pfizer visdrīzāk šo informāciju īpaši neafišēja, un izmantoja to, lai noslēgtu ar valdībām neatkāpšanās līgumus. Valdības no savas puses nolēma piespiest cilvēkus vakcinēties ar vakcīnu mandātiem, ceļošanas prasībām, ka pat 2 devas nav pietiekamas, ka obligāti jābūt būsteriem utt.